inkigai - Epizodes

Milzu sīkumi

Sun, 13 Sep 2026 18:25:00 +0000

Tas, ko zinu pavisam skaidri - šobrīd mēs cits citam varam palīdzēt gandrīz netveramos sīkumos. Vismaz manā realitātē tā ir - kaut kādi nanomilimetrīgi cilvēkfaktorīgi knibuči. Fak, es viena neizairētu!

Tas, kas man šobrīd dod paļāvību nebēgt un ticēt, ka saies, ir kas tāds, ko skaļi nevienam nevaru teikt. Līdzīgi kā tai dienā, kad manā cilvēciskajā dzīvē plosījās drāma, bet debesīs starp negaisa mākoņiem uz pārdesmit minūtēm parādījās varavīksne. Visā notikumu jūklī tā bija vienīgā reālā zīme, ka esmu safe, haha.

Eju cauri nenoteiktības un nenovēršamības spēlītei un vienīgā vaduguns ir mana ķermeņa alkas pēc nākamā līmeņa kustības.

Kad esmu visā iekšā, viss šķiet afigenna reāli, es iekarstu un iekaistu. Reti ir tie brīži, kad apstājos, lai atzūmotos un atcerētos par šīs spēlītes iluzoro dabu. Bāc, kad cilvēciskais likts uz spēles, nav vienkārši atcerēties par Spēli. Prāta kalambūrs kaut kāds.

Kad beidz "djorgāties"

Thu, 10 Sep 2026 15:46:00 +0000

Kamēr prātam dod visādus variantus, tas spēj sadzīt mani haosā - dzīvot tur, tur vai tur!? Kur vispār un ko tur darīt!? Āāāāā!

Šorīt pieņēmu lēmumu - es pārstāju djorgāties un esmu tur, kur esmu. Tur, uz kurieni vakar nesos piecas stundas, nobraukdama 350 kilometrus, lai piedalītos laikmetīgās dejas nodarbībā pie Kristīnes Brīniņas.

Esmu noparkojusies šeit ar dažiem pieņemtiem lēmumiem un dažām neveiklām kustībām. Toties esmu. Lai dzīve sadara pārējo.

Nepieradinātā

Fri, 04 Sep 2026 06:19:00 +0000

Piesēžos pie galda, lai rakstītu bez kāda īpaša plāna vai idejas. Skatos ārā pa logu, aizsapņojos, un pēkšņi manī nolaižas vārds. Nepieradinātā. Neatceros, kad šādu vārdu būtu lietojusi. Varbūt tas manī vienmēr ir bijis klātesošs kā vārdā nenosaukta vaduguns - izlauzties no dogmām, programmām, pieradinātībām.

Sajūtu, ka šobrīd vēlos, lai kāda vieta vai kāds uzmestu man laso un mazliet pieradinātu. Manam un viņējā/viņējo paplašinājumam.

Paplašinājums

Thu, 03 Sep 2026 17:12:00 +0000

Līgatne. Rīga. Kaltene. Kuldīga. Padure. Keramika. Jūrkalne. Pāvilosta. Liepāja. Pape. Palanga. Klaipēda. Bernāti. Liepāja. Bernāti. Liepāja...

Dažās dienās esmu piedzīvojusi neskaitāmus ārējās vides metaforiskos sašaurinājumus un paplašinājumus, kur sašaurinājumi rāda to, kur man vairs nekas nav darāms, bet paplašinājumi ir kā fokusa ceļa stabi.

Filmā Čārlijs un šokolādes fabrika kāda mamma savai meitai teica, - eyes on the prize, eyes on the prize. Lai gan filmā šo teicienu iemiesoja nenovīdīgas, ego tripa pārņemtas varones, šis ir tas, ko šajās dienās ņemu sev līdz mazliet modificētu sajūtu formā.

Pieskatīt zemapziņu un prātu - ja palaists pašplūsmā, šis labi saspēlējies tīms spēj būt iznīcinošs. Šobrīd mans sevis pieskatīšanas jautājums ir: vai ikkatra mana domforma un izvēle dod resursu manas apziņas un līdz ar to arī dzīves sašaurinājumam vai paplašinājumam? Sašaurinājums ir īzī geim - to var sadzīvot uz katra stūra. Lūk, paplašinājuma radīšana ir īsts sevis faintjūnings un apzinātības meistardarbs.

Klusums

Sat, 22 Aug 2026 15:32:00 +0000

Vakar vakarā iebraucu draudzenes lauku rezidences plašumā. Izkāpu no mašīnas un ilgi stāvēju, galvu atliekusi un blenzu augusta zvaigžņotajās debesīs.Tumšajā izplatījumā taisnās līnijās ņudzēja satelītu mazās gaismiņas, laiku pa laikam nokrita kāda zvaigzne.

- Mājas, - zvaigznei krītot nodomāju un pasmaidīju par faktu, ka mana vēlēšanās ir kļuvusi gandrīz autopilotiska. Bāc, kam jānotiek, lai mājas ar mani saslēgtos? Šķiet, nu jau visai pasaulei mans māju stāsts būs kļuvis par savdabīgu case study - kā tas galu galā saies un kur tas būs?

Milzīgais Piena ceļš kā tāda netverama glezna. Manam ego tā nešķita stilīga doma, taču man pofig - sāku dziedāt virs galvas mūžīgs piena ceļš. Man šķita, ja izdziedāšu līdz galam un pieslēgšu prātu, es kaut kādā dīvainā veidā noskaidrošu atbildi. Kur tas ir - uz mājām? Praktiski nevis ezotēriski. Cilvēciski nevis dvēseliski.

Naktī gulēju un skatījos tumsā. Absolūts klusums. Tādu nebiju piedzīvojusi kopš jūlija sākuma. Jutu, kā nervu sistēma palēnām atslābst. Manas fiziskās mājas atrodas paplašinājumā. Dabas klusumā. Dievs vien zina, kur tas ir.

Arī tas pāries

Fri, 21 Aug 2026 09:02:00 +0000

Un tad ir tādas dienas, kā vakardienas, kad teju viss un visi kaitina, tai skaitā pašas suns un ēna. Par laimi, dienas laikā ar mani notika viena kvalitatīva epizode - sēžot mašīnā pie mājas, kamēr ārā gāž lietus, saliku kopā kāda notikuma konceptu. Kad teksts bija nosūtīts, arī lietus pārgāja un es gāju mājās. Jau septiņos vakarā klāju gultu un līdu migā - sapratu, ka nekas saprātīgs šai dienā vairs nav paredzēts, un rītam vajadzētu nākt gudrākam.

Tāds tas arī izrādījās - daudz, daudz gudrāks.

Tas tikai atgādina, ka ar mani joprojām notiks dienas, kuras nav seksīgas, taču tās tiek iedotas, lai es izspiestos cauri jušanas šaurajiem dzemdību ceļiem un piedzimtu jau mazliet cita, kas ir visnotaļ patīkamo. Jo nu, kamon, tāda, kā esmu šodien, sev šķietu daudz foršāka kompānija, nekā tā, kura pirms dažām dienām bija izpletusies pa visu Mežaparka skatuvi bez formas un struktūras.

Es te nesalīdzinu sevi ar sevi, vienkārši jūtu un nevaru izlikties, ka nejūtu.

Foto: @valijaplatace

Dzīves svinēšanas meistarklase

Thu, 20 Aug 2026 11:39:00 +0000

Kaut kad ziemā manā youtube algoritmā parādījās mūziķu apvienības AWARE koncerta video, kas bija noticis Portugālē. Skatījos uz fotogrāfiju, taču video vaļā nevēru - doma, ka kaut kur pasaulē ir noticis kaut kas tik skaists, man bija gandrīz fiziski sāpīga, turklāt viņu dziesmas ir stāvējušas klāt manas dzīves tumšākajā ziemā. Izlikos, ka tāda video nav - kāpēc sevi lieki kacināt ar pieredzi, kuru piedzīvo kaut kādi laimīgie kaut kādās laimīgajās komūnās? Video turpināja uzturēties mana algoritma piedāvājumā, un es turpināju to neizvēlēties.

Vairs neatceros, kā manā laukā nonāca informācija par to, ka 19. augustā šī apvienība uzstāsies Rīgas Cirkā. What? Biļetes cena 70 eiro.

Pirms divām dienām bez lieka furora mierpilni ļāvu sev sajust, kā justos, ja uz koncertu nedotos - ķermeni pārņēma tāds kā sašļukums, fiziski sajutu, kā manā laukā naudas plūsma apstājas. Nedot sev šo pieredzi, lai nomaksātu mobilā telefona rēķinu un samaksātu par šo bloga vietni? Atbildīgajam Naf-Nafam tas patiktu. Taču es esmu sieviete - dzīva būtne uz planētas Zeme nevis Naf-Nafs. Visa mana būtība pauda mierpilnu pofig, mēs braucam uz koncertu, gan nauda uzradīsies!

Es nopirku biļeti. Nākamajā dienā uzradās honorārs par manu šīs vasaras nevienkāršāko pieredzi. Karoč, rezultātā man bija koncertbiļete un kontā joprojām ir nauda.

Stāvēju Rīgas Cirka epicentrā, kur notikums bija tikpat liels, cik mana apziņa - pasaules apziņa. Kādā brīdī no pateicības sāku raudāt - fak, bija vērts iet cauri visiem šiem neskaitāmo nomiršanu un augšāmcelšanos gadiem, lai ar šo koncertu nosvinētu to neaptveramo, ko esmu paveikusi, un kas ir aptverams tikai man un viņa ekselencei Dievam.

AWARE muzikālais notikums divarpus stundu garumā kā dzīves svinēšanas meistarklase - yey, draugi, mēs to izdarījām!

Liela un plaša

Tue, 18 Aug 2026 08:34:00 +0000

Mazliet sagurusi, taču mierpilna es 15. augusta rītā stāvēju Āgenskalna tirgus terasē un dzēru kafiju. Skatījos uz savu mazo vw up, kas noslēpies aiz skaista vintāž džipa, un nespēju noticēt, ka mana mini blusiņa vēl nav pārvērtusies par kārtīgu apvidus auto - tik liela bija mana tā brīža sajūta pēc pēdējās diennakts notikumiem.

Vēlāk piefiksēšu, ka šī sajūta ir kļuvusi par konstantu stāvokli. Esmu izaugusi, vai drīzāk - esmu pāraugusi savu iepriekšējo versiju.

Pēcpusdienā atbraucu uz Cēsīm, iegāju dušā un pārģērbos, lai izietu rāmā pastaigā. Gāju pa vecpilsētas ieliņām un pēkšņi sajutu, ka man kļūst grūti elpot - katra mana šūna šķita izpletusies un alka plašuma. Ieliku mašīnā lonbordu un vedu sevi atpakaļ uz galvaspilsētu - vēlējos iemīlēties pati savā paplašinājumā.

Ārēji mierpilna laipoju pa ierastajām ielām - Skolas, Stabu, Tērbatas, Elizabetes - taču jutu, kā katra izplestā šūna kampa gaisu lielpilsētas šaurībā. Dona koncerts? Pilsētas svētku lielais koncerts krastmalā? Fiziski sarāvos no domas par šo lielapjomu šaurību - iespraukties nanokvadrātmetrā un tā ietvaros kustināt rokas un kājas.

Pēkšņi telefonā nopiukšķēja īsziņa. Māsa bija atsūtījusi fotogrāfiju no Mežaparka lielās estrādes, kur viņa ar vīru un bērniem braukalēja ar riteņiem tukšajā plašumā. Jau pēc mirkļa es attapos tur un kā tāds Palle viens pats pasaulē ar lonbordu metu lokus ap skatītāju solu rindām un milzīgo aizskatuvi. Kādā brīdī apsēdos skatuves vidū. Tāds plašums. Šāds plašums. Tāds ir manī un vēl aiz horizonta.

Man nav fotogrāfiju no tā vēlā vakara, kad ar draudzeni braucām garām Aglonas krustaceļa gājēju performancei, lai es būtu kopā ar viņu viņas personīgajā krustaceļā, kas norisinājās viņas reālajā dzīvē - cauri pļavām, pa tumsā neatpazīstamiem ceļiem un Latvijas Mežu ierīkotajām meža trasēm. Vienīgā mana doma - lai miniatūrā pilsētvides mašintiņa to milzu amplitūdu iztur. Un tā izturēja kā īstens džips.

Šī ir vasara, kad kokona plēksnes no manis beidzot ir nokritušas pavisam. Man nav ne jausmas, cik lieli vēl var būt, taču jūtu, kā mani turpina plest. Mana pazemība tā mīlošā lieluma priekšā, kas mani ved un vada, ir bezgalīga.

Latgalietes

Thu, 13 Aug 2026 05:32:00 +0000

- Tu neesi nekāds Austrālijas akāciju krūms, kur jādomā - ieaugs te vai neieaugs. Tev nevajag, lai kāds no malas iedod tev vērtējumu - esi te savējā vai neesi. Tu esi šejieniete, - tā pirms pāris nedēļām man teica dzejniece un rakstniece Ligija Purinaša.

***

Vakar ar draudzeni devāmies nelielā meiteņu izbraucienā līdz Daugavpilij. Nu tā, ka nevis no Rīgas līdz Daugavpilij vai no Cēsīm, bet no Grāveriem līdz Daugavpilij. No Latgales Latgalē.

Izstaigājām Rotko muzeja ekspozīcijas, turpat uz muzeja kāpnēm pareflektējām par redzēto, paklīdām pa cietokšņa teritoriju, spriedelējot, kurā ēkā varētu ierīkot savu pilsētas rezidenci ar radošās rezidences statusu. Pēc tam obligātais kapučino mazajā kafenītē, kas atrodas iepretim Daugavpils Universitātei, un tad atpakaļ mājās. Saulrietā paravējām piemājas taciņu un, pirms nozust katrai savā mājā, iebridām ezerā nopeldēties.

Mēs esam viena otras paplašinājums - es viņai stāstu par Latgali no Šķeltovas līdz Ludzas aizrobežai, viņa man par pāris gados pieredzēto no Foļvarkas baznīcas līdz Daugavpilij. Abas tādas latgalietes - neesam un vienlaikus esam.

Es gan nezinu, vai par draudzeni sauc cilvēku, kurš satikts pavisam nesen, un šī ir pirmā diena, kad beidzot esam tikušas pie sarunām. Šķiet, ka kaut kādi nerakstīti kritēriji šādam statusam paredz kādu nerakstītu laika noilgumu. Taču kā lai citādi nosauc to, ar kuru kopā esot, nepamet sajūta, ka esam pazīstamas jau pāris gadsimtus? Ka esam satikušās līdz šim nesatiktās šķautnēs. Draugs taču. Draudzība ārpus laiktelpas, taču vienlaikus Latgalē. Citur mūsu satikšanās nebūtu bijusi iespējama.

Kādā brīdī izrādās, ka ārējie kritēriji, kas nosauc piederību vārdā, ir vien iluzora robežlīnija. Manā pieredzē sajūta un enerģija ir vienīgais patiesais atskaites punkts. Bezatskaites notikšana.

Paldies Ligijai par viedumu ❤️ Paldies Mejai par paplašinājumu ❤️

Autoru Māja Latgalē

Tue, 11 Aug 2026 13:52:00 +0000

Abas ar suni sēžam uz senās sādžas ēkas verandas kāpnēm kā uzzīmētas. Pa rokai klade un rakstāmais, taču uzrakstīti ir vien pāris teikumi. Sēžu un vēroju, kā mana psihe pārkalibrējas.

Gadiem Latgali esmu pieredzējusi vienas realitātes frekvencē - loopojusi no vietas uz vietu, nespējot caursist ierastās frekvences robežas. Un nu esmu nonākusi tur - citas frekvences realiātē, par kuru vienmēr esmu zinājusi, kurai ticējusi, taču nebiju spējusi to uzhakot. Kā mans Gruzijas draugs pirms pāris gadiem teica - tā vieta vēl nav radusies.

Šobrīd esmu vietā, kura ir radusies - Latgale, dziļums, plašums. Tomēr cita. Šeit pat gājiens uz ezeru neatgādina nevienu no gadiem ierastajām peldēm kādā no Latgales ezeriem.

Kad pirms pāris dienām šeit ierados, vietas radītāja Meja nāca mani sagaidīt, rokā turot baltu lina gultasveļu, performanču mākslinieces Marinas Abramovičas radošās iedvesmas kārtis un lavandu pušķīti. Tā mēs abas klājām gultu, viņa - rāmi, mierpilni, es - slāpējot aizkustinājuma asaras.

Askētiski estētisks smalkums, inteliģence, dziļš plašums, tīra vienkāršība un miers - mana iekšpasaule ir atkalsastapusies ar savu atspulgu ārējā telpā. Nervu sistēma nespēj tam noticēt - pārkalibrēšanās ir nevienkārša. Pāris dienās uzrakstīti vien pāris teikumi, kamēr iekšpasaulē notiek bezzemestrīces tektonisko plātņu pārbīde.