<?xml version="1.0" encoding="UTF-8" ?>
<rss version="2.0">
    <channel>
        <title>inkigai - Epizodes</title>
        <link>http://www.inkigai.lv/blog/</link>
        <description>inkigai - Epizodes</description>
                    <item>
                <title>Spārnoto teicienu pārskatīšana</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5349525/sparnoto-teicienu-parskatisana</link>
                <pubDate>Tue, 17 Nov 2026 12:56:00 +0000</pubDate>
                <description>- Tu esi visur, - tā pagājušā gada novembrī man teica Latgales draudzene, kad pēc nedēļas loka cauri Kurzemei atkal biju attapusies Latgalē.&lt;p&gt;- Ja tu esi visur, tu neesi nekur, - tajā brīdī dzirdēju, kā no manis pašas zemapziņas izbirst kaut kas šāds. Pēkšņi apjautu, ka visus šos gadus to biju sevī pieņēmusi kā dogmatisku pārliecību. Katrā ziņā, katru reizi, kad nespēju konkrēti atbildēt uz jautājumu par to, kur dzīvoju, sajutos defektīva. Iekšējais soģis turpināja mani pātagot - &lt;i&gt;neeevari, neeevari atrast mājas, ļeļeļe. &lt;/i&gt;Tikmēr&amp;nbsp;kāda cita mana šķautne pa kluso visur jutās kā mājās, taču skaļi to nespēju sev atzīt, jo kā tas ir - &lt;i&gt;esmu visur, kur vajag&lt;/i&gt;? Tā nav teicamnieces atbilde. Teicamniece izvēlas sabiedrībai saprotamu dzīvesveidu un uz uzdotajiem jautājumiem spēj atbildēt tā, lai jautātājam ir skaidrs, kas ir kas.&amp;nbsp;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Tas bija vājprātīgs iekšēju pretrunu kokteilis, kurā vairs nevēlos atgriezties. Nu, tā, ka ne, un punkts.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Mana atpestīšana sākās šī gada septembrī, kad, izvākusies no Cēsīm, devos nezināmā virzienā un attapos Liepājā, kur pieņēmu lēmumu noparkoties uz ilgāku laiku. Darīju visu, lai tas izdotos. Jutu, ka arī tur esmu mājās, ka arī tur dzīve un ļaudis mani mīl, taču vienlaikus piefiksēju, ka tikpat ļoti ilgojos pēc saviem cilvēkiem Latgalē, Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Kuldīgā, utt., utjpr.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka noparkošanās Liepājā nav variants, taču uz laikmetīgās dejas nodarbībām Liepājas Olimpiskajā centrā turpinu doties - man ne vienu mirkli nav sajūtas, ka no šīs pieredzes gribētu atteikties. Bet visādi citādi, pagājušā nedēļā sabiju Valmierā, šonedēļ - Rīgā, nākamnedēļ - Latgalē. Visur ir ļaudis, kas labprāt mani redz nākam un esam, ir notikšanas, darīšanas. Visur jūtos mājās.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Es negribu izvēlēties. Man vajag visur tāpat, kā man vajag &lt;i&gt;inku&lt;/i&gt; un &lt;i&gt;ingu&lt;/i&gt;. Jūtos kā bite, kas sasmeļas dažādas enerģijas un apputeksnē vietu vietas. Protams, ka arī es esmu Zemes cilvēks un būtu pateicīga par taustāmām mājām, kur vienmēr atgriezties, kur radīt telpu, taču esmu pārtraukusi par to raudāt. Ja šobrīd ir šādi, tad tam acīmredzot ir kāds iemesls, par kuru man &lt;i&gt;nav nekādas daļas&lt;/i&gt;.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;&lt;br&gt;&lt;/p&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Mana blogu dzīve</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5348665/mana-blogu-dzive</link>
                <pubDate>Mon, 16 Nov 2026 07:40:00 +0000</pubDate>
                <description>&lt;div&gt;- Dievs, runā ar mani.&lt;/div&gt;&lt;p&gt;&lt;br&gt;&lt;/p&gt;Tas bija 2020. gada decembris, kad sašļukusi gāju pa mežu un pēkšņi manā galvā nolaidās frāze: &quot;Raksti blogu.&quot; Pēc neliela pretestības mirkļa es devos mājās un sāku.&lt;p&gt;Šo gadu laikā esmu piedzīvojusi intensīvas transformācijas un, katru reizi nomainoties iekšējai enerģijai, esmu nomainījusi arī bloga nosaukumu - &lt;i&gt;naked light&lt;/i&gt;, multiinstrumentāliste, vārdotāja, vydabolss un nu - inkigai. No &lt;i&gt;naked light&lt;/i&gt; izauga kājas grāmatai SAVĒJĀM, kam sekoja dziļa lejupslīde ēnu pasaulē. Tur &lt;i&gt;naked light&lt;/i&gt; izšķīda kūniņas tumsā un likās, ka vairs nekādu blogu. Taču pēc laika atkal sajutu iekšēju saucienu - turpini. Un tā es turpināju un turpināju.&lt;/p&gt;&lt;div&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;&lt;br&gt;&lt;/span&gt;&lt;/div&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Saņemot kārtējo ceturkšņa rēķinu par šo vietni, gandrīz katru reizi attopos pārdomās - vai man šo vēl vajag? Dažreiz sajūtu, ka impulss, ar kādu biju radījusi nākamā nosaukuma blogu, vēl nav izsmelts, tāpēc turpināju. Citreiz sajutu, ka bloga enerģija vairs neatbilst tam, par ko esmu kļuvusi, tāpēc nometu to kā čūska veco ādu. Izdzēšot VYDABOLSS, bija sajūta, it kā ugunskurā būtu iemetusi eža kažociņu.&lt;/span&gt;&lt;p&gt;Šobrīd atkal esmu pārdomās. Atceros to dienu, kad Cēsu kultūrtelpā MALA notika kāda mākslinieka izstādes atklāšana. Pie sienām karājās gleznas ar dažādiem falliem un vagīnām. Kad piegāju pie mākslinieka, lai parunātu, viņš atklāja, ka gleznošana viņam ir kā dziedināšanās akts. Toreiz aptvēru, ka man tas pats ir ar rakstīšanu - izrakstīt citādību, atšķirību, neiederēšanos, dīvainību, ilgas, skumjas, saņemšanos, mazvērtību, vientulību, apmaldīšanos, iestrēgšanu, meklējumus, nemīlestību, projekcijas un ilūzijas. Tagad saprotu, ka arī kā redaktore esmu strādājusi ar tiem tekstiem, kas man konkrētā brīdī ir bijuši nepieciešami kā dziedinājums.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Un tad vajadzība izrakstīt kādā brīdī beidzās. Es biju izgājusi kokona tumsas elles lokus, metamorfozes bija notikušas. Vērojot savu blogu rakstīšanas dinamiku, kādā brīdī aptvēru, ka diezgan talantīgi spēju rakt savu tumsu - analizēt, risināt, atrisināt, aprakstīt. Kamēr rakstīt par dzīvi prieka un mīlestības frekvencē, kas noris ārpus toksiskuma, negribas. Tas šķiet lieki, gribas iet un to vienkārši piedzīvot, pieredzēt. Par to vieglāk šķiet stāstīt mutvārdos, kur maģiskā enerģija nepazūd aiz rakstītajiem simboliem.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Manis pašas bloga ieraksti man ilgstoši ir bijis kā dienas svētākais rituāls, līdzīgi kā apzinīgam svaru zāles apmeklētājam aiziet uz kārtējo treniņu. Tāda kā atkarība un vienlaikus &lt;i&gt;big deal&lt;/i&gt;.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Un tad e-pastā pienāk rēķins un kā lakmusa papīrītis izgaismo manas transformācijas pusgada garumā. Vai INKIGAI vēl ir stāsts par mani? Vai vientuļš blogs nekurienes vidū vairs/vēl ir stāsts par mani?&lt;/p&gt;&lt;p&gt;&lt;br&gt;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;&lt;br&gt;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;&amp;nbsp;&amp;nbsp;&lt;/p&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Mazo lietu Dievs</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5346957/mazo-lietu-dievs</link>
                <pubDate>Thu, 12 Nov 2026 07:35:00 +0000</pubDate>
                <description>Esmu piedzīvojusi visādus mirkļus, taču ir tādi, kur Dzīve parāda rūpes un mīlestību tik niansēti, turklāt tik klusām un neuzkrītoši, ka man nerodas šaubas par kāda lielāka spēka nepārtrauktu klātbūtni.&amp;nbsp;&lt;div&gt;&lt;br&gt;&lt;/div&gt;Pirms šorīt doties uz savu deju nodarbību, piesēdu, lai &lt;i&gt;Spotifajā&lt;/i&gt; saliktu dziesmu sarakstu. Gribēju pievienot arī &lt;i&gt;James Blake&lt;/i&gt; dziesmu &lt;i&gt;Say What You Will&lt;/i&gt;, kas ir viena no svarīgākajām dziesmām manā radošuma stāstā, taču nespēju atcerēties tās nosaukumu. Rakāties pa albumiem nebija laika, aizvēru datoru un steidzos uz deju zāli.&lt;p&gt;Pulkstens 10.54 izskanēja pēdējie manis sagatavotās &lt;i&gt;Spotify&lt;/i&gt; listes dziesmas akordi un es piegāju pie spoguļa, lai ieskatītos sev acīs un pateiktos. Un tad tas notika...&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Dzīve bija paņēmusi dīdžejošanu savās rokās un no visiem pasaules dziesmu miljardiem bija uzlikusi tieši to, pēc kuras biju ilgojusies un kuras nosaukumu nespēju atcerēties. Līdz brīdim, kad man jāatstāj telpas, bija palikušas 5 minūtes - tieši tik daudz laika, lai es izbaudītu savu dziesmu un deju. Faaaak.&amp;nbsp;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Pat nezinu, kamī es tajā brīdī biju vairāk iemīlējusies - sevī vai dzīvē. Ja es būtu vīrietis, es sevī iemīlētos tieši par to reakciju, ar kādu atsaucos šim mazajam brīnumam. Taču esmu sieviete un šajā brīdī katra mana ķermeņa šūna atcerējās, kā ir uzticēties, paļauties, pieņemt un vienkāršā mīlestībā izbaudīt mirkli.&lt;/p&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Grīdas līmeņa studijas</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5346187/gridas-studijas</link>
                <pubDate>Wed, 11 Nov 2026 01:56:00 +0000</pubDate>
                <description>- Bet kāpēc viņiem jāvārtās pa to zemi? - kāda draudzene nesen retoriski jautāja.&lt;p&gt;Par &lt;i&gt;viņiem&lt;/i&gt;&amp;nbsp;man nav atbildes. Mani drīzāk nodarbina jautājums, kāpēc no vertikālas dejkustības nolaisties grīdas līmenī man ilgstoši ir šķitis kā ar kājām aiziet līdz Āfrikai - teju neiespējami. Es te pat nerunāju par pretestību vai sabloķēšanos, ko vēl pirms pāris gadiem jutu. Manī drīzāk nav bijis grīdas līmeņa dejas faila. Un es sevi ļoti labi saprotu - ja man &lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;afigenna kolosāli, organiski, brīvi, sensuāli sanāk dejot &lt;/span&gt;&lt;i style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: italic&quot;&gt;pa normālo,&amp;nbsp;&lt;/i&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal;&quot;&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;tad kāpēc meklēt &lt;/span&gt;&lt;i style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: italic&quot;&gt;problēmu&lt;/i&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;,&lt;/span&gt;&lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;&amp;nbsp;kur tās nav, vai drīzāk - kāpēc to radīt&lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;?&amp;nbsp;&lt;/span&gt;&lt;/span&gt;&lt;/p&gt;&lt;div&gt;Šī rīta individuālo nodarbību gribēju veltīt savām attiecībām ar nepastarpinātu grīdas līmeņa kustību, klātesot, vērojot, sajūtot, nosaucot vārdā visu, kas nāks nosaucams. Taču rezultātā paliku ar vairāk jautājumiem nekā atbildēm: vai improvizēta kustība bez modernās deju tehnikas apguves manai dvēselei un ķermenim nešķiet pārāk garlaicīga? (šķiet, tāpēc jau sāku virzību paplašinājumā) Vai es kustībā varu justies pa īstam brīva, ja neesmu apguvusi vismaz dažas no &quot;notīm&quot;? (nevaru, un interesanti, ka uz to norādīja pāris ķermeņa atmiņā jaunnoglabātie modernās deju tehnikas elementi, ko organiski spēju integrēt savā kustībā) Cik daudz un ko mans ķermenis šajā vecumā vispār spēj - man tam nav nekāda atskaites punkta. Tāda savāda sajūta - esmu, kur esmu un daru, kas priekšā.&lt;/div&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Ārpuskastes efekts</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5345760/arpuskastes-efekts</link>
                <pubDate>Tue, 10 Nov 2026 08:00:00 +0000</pubDate>
                <description>Dažreiz varu tikai pabrīnīties, cik lēnām virzos ārpus kastes. Es šo bez kritiskas vērtēšanas. Tas vienkārši tāds mīļš, mātišķs vērojums.&amp;nbsp;&lt;div&gt;&lt;br&gt;&lt;/div&gt;Šos pāris mēnešus, kopš dejkustību un ķermeņa fleksibilitātes atjaunošanu sev esmu noteikusi par aizrautības prioritāti, biju agonizējusi par gaišu, baltu telpu ar koka grīdu. Kaut kādos instagrama profilos redzēju, ka pasaules un vietējie modernās un laikmetīgās dejas cilvēki tādas telpas kaut kādā veidā sastop un kustās. Es turpināju meklēt, vienlaikus turpinot agonizēt - VĒLOS BRĪVI KUSTĒTIES PLAŠĀ AMPLITŪDĀ PA GRĪDU UN MAN NAV KUR.&lt;p&gt;Kādu dienu satiku draudzeni, kura teica, ka viņas deju nodarbības vadītāja nodarbību šoreiz esot pārcēlusi uz turieniunturieni, un manī pēkšņi kaut kas saslēdzās - paskatījos, cik maksā šīs konkrētās telpas īre... Bāc, man nav ne jausmas, no kurienes manī bija iesēdies priekšstats, ka publiskās kultūrvietu telpas tādai fiziskai personai, kura vienkārši grib savā nodabā padejot, ir nepieejamas vai neadekvāti dārgas.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Pagājušā nedēļā sazinājos ar Valmieras kultūras centra darbinieci, kura bija mega laipna un atsaucīga, un noskaidroju, ka Baleta zāles nomas maksa uz vienu stundu man izmaksās 11.20 eur un darba dienu rītos tā ir brīvi pieejama. Ja padomāju, ka ir bijušas reizes, kur desmit minūšu laikā apēdu kūku par 6 eur un izdzeru kapučino par 3.50...&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Vakarrīt no 10.00 - 11.00 plašajā Baleta zālē&amp;nbsp;&lt;i&gt;darīju, ko gribēju.&amp;nbsp;&lt;/i&gt;Nolakotā koka grīda šķita perfekta - slidinājos, vārtījos, slīdēju, virpinājos, vēroju, pētīju, dejoju, turklāt ar manu mīļāko mūziku fonā. Sirreāli, nereāli, skaisti. Trešdien iešu vēlreiz.&amp;nbsp;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Interesanti, par ko vēl esmu domājusi, kā par sev nepieejamu?&lt;/p&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Kustības pikseļi magnetizējas</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5345452/kustibas-pikseli-magnetizejas</link>
                <pubDate>Mon, 09 Nov 2026 15:35:00 +0000</pubDate>
                <description>Tas bija vasaras sākums, kad kādā kultūrtelpā teicu, ka gribētu radīt kustības-skaņas-rakstīšanas nodarbību, turklāt rakstīšanu tajā visā sajutu kā baltiem diegiem piešūtu. Mani pašu vairāk interesēja kustība.&lt;p&gt;- Rakstīšana būtu forši, - telpas saimniece teica. Abus pārējos vārdus viņa izlikās nedzirdam. Mēs vienojāmies par rakstīšanu, un es viņu ļoti labi spēju saprast. Desmit gadu laikā sevī un ap sevi esmu radījusi vārda lauku gan apgūstot vārda mākslu profesionāli, gan ieaužot šo enerģiju praksē. Kustība? Ar patikšanu un dejām ar stereoausīm uz ausīm vien enerģijas lauks neizpletīsies.&lt;/p&gt;&lt;div&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Dažādu rakstniecības formu pamatu apgūšanai mērķtiecīgi biju veltījusi trīs gadus, apgūstot &lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal;&quot;&gt;&lt;i&gt;visu par visu&lt;/i&gt;&lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt; - rakstniecības maģistra studijas un dažādās meistarklases manī radīja izpratni un iespēju aptvert lauku. Izlasīto grāmatu miljoni bija uztrenējuši valodas izjūtu tieši tam, ko man bija paredzēts uzrakstīt vai izrediģēt. 10 gadu laikā rakstīšana bija kļuvusi kā otrā āda, kas visiem šķita pašsaprotami - Inka raksta, turklāt spēj arī mega jaudīgu &lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal;&quot;&gt;&lt;i&gt;ghostwriting&lt;/i&gt;&lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;, kas ir bijis mans spožums un posts. Būt neredzamai bija mana dižākā superspēja.&lt;/span&gt;&lt;/div&gt;&lt;p&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Un tad man ar rakstīšanu vien kļuva &lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal;&quot;&gt;&lt;i&gt;par šauru&lt;/i&gt;&lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt; - viss zināms, pierasts, mans intelekts sāka žāvāties. Man patiešām nebija ne jausmas, kāds radošais fokuss izkristalizēsies kā nākamais. Tā bija tāāāda tumsas pakaļa. No visām simts interesēm - ko tieši un kāpēc?&amp;nbsp;&lt;/span&gt;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Kad vasaras vidū fokusā atkal ienāca kustība, turklāt skaļāk kā jelkad un ar vēlmi izaicināt mani fiziski, man bija mazliet jāpavīpsnā. Nopietni? Vai nevarēja būt otrādāk - vispirms 10 gadi kustībā un tad 10 gadi aiz rakstāmgalda?&amp;nbsp;&lt;/span&gt;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Šobrīd kustība ir pārņēmusi teju visu manu kadru. Paralēli gan kustos, gan lasu un studēju visu, kas nāk manās rokās, intervēju profesionālos dejotājus, dodos uz kustību nodarbībām, atrodu telpas un kustos pati. Īpašais izaicinājums ir tas, ka tikai pirms gada savā fiziskajā ķermenī piedzīvoju&lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal;&quot;&gt;&lt;i&gt; instant healing&lt;/i&gt;&lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;&amp;nbsp;un tikai nesen tas pieņēmās spēkā. &lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Man ir izkritis kaut kāds septiņgades fails un š&lt;/span&gt;obrīd man nav ne jausmas, kādā fiziskajā kondīcijā ir jābūt sievietei 48 gadu vecumā - kas ir tas, ko man vairs nav paredzēts varēt, kas ir tas, ko nevajadzētu darīt un kas ir tas, ko es reāli spēju izdarīt?&amp;nbsp;&lt;/span&gt;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Izskatās, ka vienīgā, ar kuru varu &lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal;&quot;&gt;&lt;i&gt;samērīties krāniņiem&lt;/i&gt;&lt;/span&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt; esmu es pati, tāpēc metos iekšā procesā - pētu laikmetīgās dejas kontekstu, savu interesi un varēšanu, fonā taustot KĀPĒC ŠIS VISS?&lt;/span&gt;&lt;/p&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Grāmatas enerģija</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5344763/gramatas-energija</link>
                <pubDate>Sun, 08 Nov 2026 07:46:00 +0000</pubDate>
                <description>Vakar izlasīju Jura Rubeņa grāmatas UGUNS PAVEDIENI trīs pēdējās esejas. Ja būtu sajutusi, ka vēlos izlasīt arī pirmās septiņas, tad turpinātu lasīšanu no sākuma. Taču nolēmu, ka ar pēdējām trim būs gana. Grāmata iedvesa manī skumjas par to, ka tā ir - ka sekot savam dziļākajam aicinājumam visos laikos ir bijis tik savdabīgi dīvaini un vientuļi, turklāt senāk tam bija jābūt arī diezgan noskretušam pasākumam.&amp;nbsp;&lt;div&gt;&lt;br&gt;&lt;/div&gt;No rīta pamodos ar vēl kādu pēcgaršu - grāmata mani bija iedvesmojusi uz lielāku mieru un vienkāršu pieņemšanu, turpinot sekot tam dziļākajam aicinājumam, kas mani trenc tiekties, meklēt, turpināt airēt uz priekšu cauri miglai, turpināt uzticēties tam dziļākajam lielajam spēkam, kas liek man nepadoties.&lt;p&gt;Tie nebija šo trīs mistiķu dzīves gājumi, kas man deva šo savādi iedvesmojošo pēcgaršu. Tas, kas mani joprojām tur šajā pacilātajā pēcsajūtā, ir grāmatas enerģija - Jura Rubeņa lauka enerģija, ko jūtu starp teikumiem un rindiņām. Dzīva, pacilājoša, pieņemoša, labu vēloša, pazemīgi silta enerģija.&amp;nbsp;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Tas, ka savā apziņā esmu pieredzējusi to pašu, ko ir pieredzējuši šie mistiķi un par ko runā Juris Rubenis - virspusē esam tik dažādi, kamēr dzīlēs atrodamies vienotībā - ir nomierinoši. Atceros, kā pirms pāris gadiem draudzenēm biju mēģinājusi šo pieredzi izstāstīt, kā biju mēģinājusi sevi skaidrot, paskaidrot. Karoč, es neesmu dīvaine.&lt;/p&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Nav, ko teikt</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5344497/nav-ko-teikt</link>
                <pubDate>Sat, 07 Nov 2026 05:48:00 +0000</pubDate>
                <description>Laiku pa laikam piesēžu, lai šeit kaut ko uzrakstītu. Sagatavoju tēju, atveru datoru un pēc mirkļa aizveru. Man nav, ko teikt. Šorīt tas pats - ir agrs, gaisā jūtu gandrīz rituālu sajūtu un šķiet, ka nu gan varētu kaut ko uzrakstīt. Skatos ekrānā, galvā tukšums. Nav, ko teikt.&lt;div&gt;&lt;br&gt;&lt;/div&gt;Taču vienlaikus savā laukā jūtu lielu notikšanu. Manu iekšējo tektonisko plākšņu konstrukcijas ir pārbīdījušās, radījušas pavisam citu musturu. Ārēji mainījies nav nekas, taču enerģētiskajā plānā mainījies ir teju viss. No malas skatoties, joprojām var šķist, ka nezinu, kurp sperams mans nākamais solis. Virspusējam skatītājam vai garāmgājējam man patiešām nav, ko teikt, jo nekas TĀĀĀDS te nenotiek.&amp;nbsp;&lt;p&gt;Taču vienlaikus notiek teju viss. Jūtu, kā manis pašas ķermenis un kāds lielāks spēks mani maigi &lt;i&gt;vada&lt;/i&gt;. Gandrīz fiziski varu sataustīt, kā kaut kāds enerģijas apmērs ieņem matērijas formas pikseļus, iemiesojas, iedzīvojas. Nē, tā nav puzle, kas liekas kopā. Nekas tik superskaidrs un kvadrātiņos strukturēts te nenotiek.&amp;nbsp;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Enerģijas pikseļi cits pēc cita palēnām ieņem matērijas formu, un man nav ne jausmas, kāda izskatīsies bilde.&lt;/p&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Grīdas līmenis</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5343898/gridas-limenis</link>
                <pubDate>Thu, 05 Nov 2026 16:05:00 +0000</pubDate>
                <description>Būt kustībā uz grīdas ir viens no maniem šā brīža lielākajiem izaicinājumiem, vienlaikus tā ir savāda dziedinājuma forma.&amp;nbsp;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Ķermeņa kustība grīdas līmenī rāda manu šī brīža realitāti manās attiecībās ar pašas ķermeni - cik elastīga, spēcīga, izturīga es (ne)esmu. Laikmetīgās dejas horeogrāfija, ko saņēmu no Kristīnes Brīniņas, ir šķietami vienkārša, taču es netieku tālāk par pirmajiem soļiem. Pāreja no vertikāla stāvokļa grīdas līmenī šķiet kā lauziens, kas man nav pa spēkam. Vēl pirms pusstundas gulēju uz grīdas un raudāju par savu vājumu, tad cēlos un turpināju. Turpat - grīdas līmenī.&lt;/span&gt;&lt;br&gt;&lt;p&gt;&lt;br&gt;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Atceros, ka pagājušā gada augustā apraudājos par to, ka nespēju izpildīt kaut ko tik elementāru, kā &lt;i&gt;squat &lt;/i&gt;un&amp;nbsp;ka biju novedusi sevi līdz tādam ķermeņa tizlumam, vai drīzāk - par to, ka nebiju apzinājusies, ka man jebkad dzīvē gribēsies darīt ko jaudīgāku par &lt;i&gt;ecstatic dance&lt;/i&gt;&amp;nbsp;tipa kustībām. Nākamās dienas raudādama turpināju stiept iegurni un pēdas dziļajā pietupienā, un nu jau vairs neatceros, kurā brīdī attapos, ka spēju atrasties šajā pozā, cik ilgi vien vēlos. Tagad mans ķermenis to pat pieprasa - tik organiska manī ir kļuvusi šī kustība.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Šī pieredze dod man ticību, ka pēc gada spēšu arī tās ķermeņa kustības, kuru dēļ šovakar guļu uz grīdas un raudu. Vēl pirms pāris gadiem es patiešām nespēju pat iedomāties, ka ķermeņa kustību apgrieds būs mana dvēseles vilkme. Dejot un kustēties es vienmēr esmu pratusi, bet ne jau tā, kā dvēsele te tagad ir sadomājusi. Varētu taču nedarīt un miers, bet GRIBAS TĀ, KA NEVAR NEDARĪT.&amp;nbsp;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;22. novembrī manai mašīnai ir otrreizējā skate. Tajā pašā dienā nodošu atkārtotas dzelzs analīzes. 22. oktobrī dzelzs rādītājs bija 4.7, kur norma ir 9-30. Apzināti un mērķtiecīgi daru visu, lai dzelzi uzkačātu līdz cilvēka ķermenim draudzīgam rādītājam. Tāpat arī izturība, lokanība, spēks un pilnasinīga dzīves izjūta ir pamazām uzkačājami lielumi. Fak, pienāks diena, kad es izdarīšu to, uz ko mana dvēsele šobrīd ir safokusējusies. Lai kur un kas tas būtu.&lt;/p&gt;</description>
            </item>
                    <item>
                <title>Kustība ir mans visdziļākais garīgums.</title>
                <link>http://www.inkigai.lv/blog/params/post/5341788/kustiba-ir-mans-garigums</link>
                <pubDate>Mon, 02 Nov 2026 08:43:00 +0000</pubDate>
                <description>Var gadīties, ka mans būtiskākais apsvērums materializēties uz planētas Zeme ir bijusi dejkustība (ne īsti deja un arī &lt;i&gt;tikai&lt;/i&gt; kustība tā nav). Jā, jā, viss tas pārējais trips arī, tai skaitā nemīlestības un mīlestības mācības. Taču burkāns, ko sev tiku apsolījusi, noteikti ir bijusi iespēja dejkustēties fiziskajā ķermenī. Nezinu lielāku baudu.&amp;nbsp;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Pieļauju, ka mīlēšanās kādā brīdī ir galējā baudas izpausme, taču cauri gadiem sevi atceros baudām sevis pašas deju un savu augumu tik jutekliski, jutīgi un rotaļīgi kā neko citu. Ja mīlēšanās ir lielākā bauda, tad tādu mīlēšanos, &lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;kas pārspētu manis pašas kustību,&lt;/span&gt;&amp;nbsp;vēl neesmu piedzīvojusi.&lt;/span&gt;&lt;p&gt;&lt;span style=&quot;text-align: start; text-decoration: none; font-weight: normal; font-style: normal&quot;&gt;Pateicoties laikmetīgajai dejai, esmu sev normalizējusi plašas amplitūdas kustību arī grīdas līmenī, turklāt ne tikai normalizējusi, bet izbaudu šo izpētes procesu, dažbrīd pat apraudoties - tik trausli, spēcīgi, plūstoši un vienlaikus sazemēti tas ir.&lt;/span&gt;&lt;/p&gt;&lt;p&gt;Ja šodien pie manis atpeldētu zelta zivtiņa un piedāvātu izteikt pirmo vēlēšanos, tā būtu balta, gaiša, silta, plaša telpa ar augtiem griestiem, lieliem logiem un koka grīdu, kur es stundām varētu praktizēt savu garīgumu.&lt;/p&gt;&lt;p&gt;&lt;i&gt;&lt;span class=&quot;moze-small&quot;&gt;Foto: ig@kristinachimbaraite&lt;/span&gt;&lt;/i&gt;&lt;/p&gt;</description>
            </item>
            </channel>
</rss>