Radošā rezidence VISUMI

Toreiz, ilgojoties pēc konkrētas rezidences, pat nenojautu, ka pēc dažiem gadiem piedzīvošu ne vienu vien radošo rezidenci dažādās Latvijas vietās, kur vienpatīgi parūpēšos par vidi, rakstīšu scenārijus, rediģēšu dažādu autoru tekstus un savu dzīvi.

Ar laiku sāku sevī just dvēseliskas ilgas pašai radīt vietu, kurā vienlaikus varu gan reailzēt savus projektus, gan parūpēties par telpu, kur piestāt citiem radošajiem gariem. Šī sajūta negrasījās atstāties, tā pieņēmās intensitātē tik lielā mērā, ka dažbrīd kļuva grūti elpot. Kādā brīdī pāriestatīju sevī kaut kādus vadiņus un nolēmu, ka ir kāda paralelitāte, kurā es to jau pieredzu, pat ja realitātē tam nebija nekāda seguma. Elpot kļuva vieglāk.

Kādā drēgnā sestdienas vakarā sēdēju Visumu radošajā rezidencē un strādāju pie scenārija, kad man piezvanīja Kristaps - pēc dažām minūtēm te ieradīšoties fotogrāfs Valters un video operators Edijs. Viņi uzņemot dokumentālo filmu un meklējot pictopa vietu.

- Tev šis būs jānohosto, - tā smaidot Kristaps.

Steidzos ārā tumsā, lai iedegtu starp kokiem savilkto spuldzīšu virteni - tālo gaismiņu skats, tumsā tuvojoties mājai, ir episks. Iekurināju krāsni, izslaucīju grīdu, iededzu sveces, uzliku fona mūziku, sabužināju dekoratīvos spilvenus, pārbaudīju guļvietas. Un tur jau viņi nāca - slapjām drēbēm sanesa telpā filmēšanas tehniku un brīnišķīgu enerģiju. Tālākais risinājās aiz vārdiem - vienkārši, sirsnīgi un sirreāli.

Nākamajā dienā pēc brokastīm un pāris filmēšanas epizodēm puiši devās tālāk uz Latgales pusi.

- Jums šķiet, ka šeit ieradāties sevis dēļ, taču patiesībā esat te manis dēļ, - tā es atvadoties.

Tā mēs cits citam.