Svētrīti
(Ja Tev nupat piemetās balta skaudība, tad mierīgi vari atslābt. Šāds iekšupvērsts dzīvesveids jeb enerģijas iekonservēšana paredz arī naudas enerģijas plūsmas izsīkšanu. Viss ir godīgi.)
Kad šķietami bezgalīgais nomiršanas un augšāmcelšanās trips bija beidzies, atvēros cilvēkiem un devos notikumos arvien biežāk, jo dzīve tā paredz - cilvēks starp cilvēkiem. Ārējo pieredžu intensitāte uzņēma apgriezienus, komunikācijas sāka pārklāties, kāds sūtīja ziņas agros rītos, kāds - vēlos vakaros, stundām garas sarunas - kad nu kuram labpatikās. Manu dzīvi lēnām pārņēma ārējās pasaules diktēta radošā haosa plūsma, kas mani patiesi aizrāva, jo tik perfektu nebeidzamu sinhronitāšu notikšanu plānodama neizplānotu. Taču kādā brīdī piefiksēju, ka esmu kā tāds Nif-Nifs, kurš visu dienu ir nobumbulējis pa pļavu, bet savas mājas pamatos nav ielicis nevienu kārtīgu ķieģeli. Kaudzi zaru un žagariņu gan salasījis, bet tas arī viss.
Taču komunikācijas plūsmu apstādināt šķita neprāts - bļāviens, es trīs gadus biju sabijusi ārpus tās! Par to tagad ņerkstēt būtu kā spļaut akā, no kuras pati dzeru. Līdzīgi kā ar svaru - kad pāris gadus biju vērojusi sevi dilstam un izkalstam, nespēju pārstāt uz ķelmēnu maizes šķēles krāmēt sviesta torņus pat tad, kad svars atgriezās un uz kājām parādījās celulīts. Nervu sistēmā joprojām bija palikušas bailes izzust no zemes virsas.
Tā. Paga. Stop. Nekas dramatisks jau nav noticis, ir atrodams vien elementārs līdzsvars.
Apstājos, lai pārkalibrētos. Kurā brīdī manī iezagās īgnums? Tad, kad vairākus rītus pēc kārtas biju aizlēkājusies līdz citu sivēntiņu dienas sākuma vai atvaļinājuma ritmam. Iepauzējusi atcerējos, ka rīti līdz 11:00 ir mani svētrīti. Ja tajos ienāk vēl kāds, tad lai tas notiek ar mērķtiecīgu struktūru, nevis padzersim kafiju un aizpļurkstēsim enerģiju. Šīs stundas esmu sajutusi kā kaifīgāko brīdi dienā, kuru veltīt sev un savai darīšanai. Nevienkāršākais - katru jaunu reizi pateikt pasaulei, ka līdz pulkstens 11 esmu sevī, pat ja atrodos publiskas vietas epicentrā. Pateikt, nevis iestartēt kaut kādu pasīvo agresiju, piemēram.
Šis brīdis ir metafiziska telpa, kurā notiek mana sastrukturizēšanās dienai un dzīvei. Svētais mītaim❤️
Vieta: ig @ardavamanor
Foto: ig @valijaplatace
Dzīves paātrinājums
Paklausu impulsam, speru soli un nonāku paplašinājumā - satieku laikabiedrus, mani uzmeklē, aicina, es ierodos un vēroju notikumus kā zootropu festivālā. Kaut kas no apkārt notiekošā ir kā prologs manai tālākajai notikšanai, kaut kas - citu. Kopradīšanas epizožu potenciāli. Kādas būs mūsu izvēles un notikšanas?
Foto stāsts: ig @valijaplatace
Portugāles portāla post scriptum
Cauri mašīnas aizmugurējam stiklam vēl kādu laiku atskatījos uz brīnumaino Neos Zemes laiktelpu, līdz tā pazuda skatienam. Šis pārdesmit sekunžu mirklis ir viens no manas dzīves kinematogrāfiskākajiem kadriem. To sekunžu dēļ es būtu gatava iestāties Losandželosas filmu skolā, lai kā profesionāla un supertalantīga režisore savas iekšējās redzes epizodes materializētu pilnmetrāžas mākslas filmā.
Nu jau pāris nedēļas esmu Latvijā, taču tikai šorīt sajutu, ka Portugāles portāls beidzot ir aizvēries, esmu atpakaļ ekrāna šajā pusē, kur pirms pieciem mēnešiem pirmo reizi uzzināju par Neos eksistenci.
Apzinos, ka šī pieredze mani ir neatgriezeniski mainījusi, lai gan prāts vēl nespēj visu aptvert. Taču viens prātam ir skaidrs - ir tapusi jauna atsauce manas varēšanas amplitūdai. Ja es spēju hologrammēties sava datora ekrāna otrā pusē un nonākt vietā, kurā vēl pirms pāris mēnešiem necerēju nonākt, es spēju visu.
Enerģija
- Tas nav tevis rakstīts teksts, - es nākamajā dienā teicu.
Tā es tiku iepazīstināta ar mākslīgo intelektu, kas tieši tajās dienās bija sācis savu uznācienu uz pasaules radošās skatuves. Kad pēc laika aptvēru, ka šis metāliskās skaņas radījums ir ieradies uz palikšanu, apzinājos, ka pienāks diena, kad kā rediģējamus darbus saņemšu AI radītus tekstu palagus, tāpat arī zināju, ka tā būs diena, kad pārstāšu būt par tekstu redaktori. Rediģēt perfektu plastmasas izstrādājumu? wt.
Apmēram tā arī notika. Arvien biežāk man tika iesniegti vai tu vari vienkārši pārskatīt, vai nav sarakstītas galīgas muļķības tipa teksti. Pāris reižu piesēdu, lai to izdarītu, taču man kļuva fiziski slikti - it kā gribējās kaut ko izvemt, bet nebija ko vemt, kuņģis tukšs. Līdzīgi ar AI ģenerētu mūziku - pēc pāris reizēm man apnika izlikties, ka tas nav skērī šit. Un es pārstāju. Izstājos no mākslīgā intelekta dižspēles. Kamēr pasaule tajā vārījās, eksperimentēja, manā telpā tas vnk neeksistēja.
Nesen kāda sieviete man palūdza pārskatīt sava topošā zīmola tekstu. Jau pirmajā mirklī bija skaidrs - AI radījums, turklāt viena un tā pati doma dažādās nopulētu teikumu konstrukcijās. Pāris minūtēs no teksta galvenajiem atslēgvārdiem saliku vienu paplašinātu un fokusētu teikumu. Nosūtot tekstu, pieteicu, ka, uzrodoties produktam, tekstu vajadzētu pārstrādāt, lai tas nav tik plastmasīgi klišejisks kolektīvais ūdens.
- Ou, tik valodnieciski precīzi! AI tieši ko līdzīgu ieteica, jums ir kaut kāda telepātija! - Izlasot saīsināto teksta versiju, sieviete sajūsmā atbildēja. Man šķiet, viņa vispār neuztvēra, ko es tur izdarīju un ko piedāvāju darīt turpmāk.
Pirms pāris gadiem šķita, ka mana rakstītprasme uz milzu mašinērijas fona ir kļuvusi bezjēdzīga. Šobrīd sāku aptvert, cik vērtīga tā ir. Enerģija. Un šeit es nerunāju par jutības neskartajiem.
Bijības klusā daba
Inteliģentā un labi audzinātā manis daļa šo sajūtu ir piedzīvojusi neskaitāmas reizes - ļaudis, kas ir paveikuši lielas lietas vai savā apziņā ir lieli, manī vienmēr ir iedvesuši bijību. Es respektēju viņu laiku, telpu, enerģiju, nekad bez pamatojuma netraucēju n' all that jazz.
Taču nupat sāku aptvert šī vārda patieso konotāciju savā dzīvē. Bijība ož pēc cieņas, kurai cieši blakus ir nostājusies mazvērtība. Tā nav līdzvērtīgu laikabiedru saruna. Tā ir cieņa ar pjedestālu. Tā ir nebūšana kāda laika un uzmanības vērtai. Kaut kāda variācija par father wound tēmu. Aiz inerces vēl šķita, ka tā ir tāda godājama īpašība, taču, kad aizvedu sevi ārpus inerces un nosaucu sajūtu vārdā, tad...
Karoč, turpināt šo kultivēt man vairs nav interesanti. Kaut kāds viduslaiku aizvārds, kas mūsdienās tiek tik reti lietots, ka ir teju izzudis no reālās dzīves apgrozības. Pagātnes limitāciju apvidvārds. Liekvārds.
Visibility in progress
Protams, ka šī nelielā epizode manai pētnieciskajai dabai nepaslīdēja garām nepamanīta. Lai gan mana emocionālās inteliģences šķautne perfekti sajūt telpu, cilvēkus, savu visideālāko vietu, elementāru pieklājību un smalku robežu, mans iekšējais bērns grib ālēties, izpausties, mana zemapziņa raujas uz skatuves un alkst savam blūprintam un enerģijai atbilstošas pašrealizācijas. Ir skaidrs, ka man vairs nav izdevīgi izlikties to neredzam. Taču man patiktu, ja es šādiem nolūkiem pašradītu savu skatuvi, nevis izmantotu savu laikabiedru izlolotos setapus. Tā būtu visibility veselīga izpausme, nevis pseido visibility.
#SoFarSoundswisdom❤️
P.S. Pēc tam, kad biju pielikusi punktu šim ierakstam, sēdēju un skatījos fotogrāfijā, atceroties tā mirkļa sajūtu. Un tad man pieleca vēl kas - ja es būtu pavirzījusies pārdesmit centimetrus uz ģitārista Matīsa Čudara pusi, viss būtu sagājis. Taču pavisam skaidri atceros, kāpēc to neizdarīju - aiz bijības pret Jēlas universitāti absolvējušo ģēniju es ieturēju distanci, tādējādi aizēnojot kādu citu. Ja es būtu nostājusies tur, kur tajā brīdī bija mana īstā vieta - pāris plaukstas tuvāk manis apbrīnotajam ģitāristam, bildē viss būtu biji perfekti. Stāsts par drosmi nostāties savā vietā.
Portugāles portāls
Esot Portugālē, mans ķermenis katru dienu piedzīvoja gan intensīvu fizisko slodzi, kur 35 grādu karstumā kustējos cauri dienām, gan psihes pārslodzi. Mana nervu sistēma tripoja cauri pieredzēm, kuru laikā dense enerģija burtiski izgaroja no mana energy body. Būt klātesošai, spoguļojoties pasaules cilvēkos, ne vienmēr bija viegli, taču es gāju savas dzīves noorganizētajam ceļojumam cauri kā trešais tēva dēls aizej tur nezin kur, atnes to nezin ko pieredzē.
Visgrūtāk bija just un izsēdēt mazvērtību - fiziskajā ķermenī tā bija kā saspiešanās, saraušanās, kaut kas tumsnējs, fasciju savelkošs. Bija brīži, kad gribēju bēgt, taču izsēžot šos brīžus un tiekot tiem cauri otrā pusē, juru no sevis spiežamies ārā atlikušos mazvērtības pikseļus. Katru tādu caurtikšanas reizi izjutu kā vēl vienus piedzimšanas svētkus un kā tāds bērns to ar salūtu nosvinēju.
Kad atgriezos Latvijā, man uzdeva jautājumus - nu, kā? Mēģināju ko stāstīt, taču atdūros pret pāris ļaužu projekcijām, kur viszinīgs secinājums tika izdarīts mana stāsta trešajā teikumā - jautātāja apziņas griestos - un nākamie septiņi teikumi vairs netika dzirdēti. Ar citu projicētajām zināšanām bez pieredzes seguma es necīkstos jo vairāk tāpēc, ka vairs nemāku iespraukties savas iepriekšējās pieredzes rāmī. Vairs nemāku atmācīties to, ko esmu pieredzējusi pati savām acīm un ar savu enerģiju.
Mans piedzīvojums Portugāles portālā līdzinās bērnībā lasītājām BRĪNUMZEMES pasaku sērijām. Taču šajā gadījumā iztrūkst pasakas elementa - arī šāda ir īstenība. Arī šī ir realitāte un cilvēki tā dzīvo. Dzīvo, nevis cieš. Dzīvo klātesamībā un praktiskā realitātē, vienlaikus uzdrīkstoties būt vizionāri. Tā top realitāte, kuras šķietami vēl nav. Viss esošais reiz šķietami nebija. Un tad radās. Un tad mēs ieraudzījām. Tad mēs beidzot ieraudzījām.
Kāds/kādi taču to visu ieraudzīja, pirms tas viss radās.
Iziet cauri otrā pusē
Centieni pierakstīt vienu vai citu maģisko piedzīvojumu beidzās ar pamatskolas līmeņa atstāstījumu, bezspēcību un noliegumu - man tas vairs nav jādara! Dusmojos uz draudzenēm, kuras turpināja atkārtot, ka rakstīšana esot mana lieta. Man šķita, ka zinu labāk, kur dvēsele mani ved - prom no vārda ierobežojošās šaurības, lai nodotos enerģiju pētniecībai, yeah!
Šobrīd esmu pārstājusi pretoties tam, ka stāstniecība ir mana lieta, taču tas nenozīmē, ka esmu atradusi kādu neatklātu, brīnumainu veidu, kā pierakstīt to, ko pieredzu. Manī krājas stāsti, kas gaida kādu savdabīgu iespēju izpausties un man joprojām gandrīz fiziski sāp vārdu ierobežojošā daba.
Cilvēkstāsti un pašas pieredzētie brīnumi joprojām šķiet garšīgākais, ko pieredzu uz planētas Zeme, tāpēc šorīt pieņēmu kādu būtisku lēmumu - es turpinu. Izskatās, ka turpināt iet ir vienīgais veids, lai nonāktu adatas acs otrā pusē un noskaidrotu, kā tur ir. Kā ir tad, kad vārds sastopas ar enerģiju.
Nejaušību Dievs
No rīta, gaidot pārējos pieceļamies, lasīju grāmatu, ko biju aizņēmusies no sievietes, kuras ģimene pieskatīja manu suni, kamēr dzīvojos pa Portugāli - Metjū Makonahijs Zaļās gaismas lejupskriešanas māksla. Kad Metjū ar savu pirmo lielo kino lomu nedēļas nogales laikā bija kļuvis slavens, viņš netika ar šo slavu galā. Rezultātā viņš devās uz kādu tuksnesī esošu klosteri, par kuru bija uzzinājis kādā grāmatā. Ja tu spēj līdz mums nokļūt, piezvani pie durvīm, un mēs tevi uzņemsim, - tā grāmatā esot bijis rakstīts.
Aizvēru grāmatu un sajutu, ka man laiks doties tālāk, taču joprojām nebija ne jausmas, kurp. Iedomājos, ka pāris dienas varētu padzīvot Pāvilostas pusē, taču, izbraucot cauri Mazirbei, aptvēru, ka, lai nonāktu Pāvilostā, ir jābrauc gar Ventspili, un man pēkšņi kļuva skaidrs - tas nav mans ceļš. Bet kurš ir? Pēkšņi piefiksēju, ka pabraucu garām pagriezienam uz Lūžņu. Paga! Lūžņa! Gadus 20 neesmu tur bijusi.
Iebraukusi Lūžņā, aptvēru, ka esmu nonākusi vietā, par kuru daudz biju dzirdējusi, bet nekad nebiju to redzējusi. Man piemetās patiesa bijība un vēlēšanās apgriezt mašīnu un braukt prom, taču fakts, ka man joprojām nebija ne jausmas, kurp doties tālāk, lika man izkāpt no mašīnas un ar suni mazliet paieties pa ceļu. Teritorijas galā ieraudzīju ēku. Zīme pie tās vēstīja: šeit top Elijas klosteris. Jau gribēju doties tālāk uz jūras pusi, taču kaut kas lika man apstāties, sākt raudāt un apsēsties. Vietas miers un enerģija ļāva man atslābt, apstāties klusumā, lai sajustu, kurp doties tālāk. Pateicības asaras par to, kur esmu sevi atvedusi, mijās ar neizpratni par to, kāpēc tiku apstādināta pie zīmes par nākotnes klosteri.
Pēkšņi pamanīju no meža puses nākam vietas radītājus un tajā pašā mirklī sajutu, ka šī nejaušā sastapšanās ir augstākās inteliģences raidīts signāls - draudziņ, viss čill, tu sevi ļoti labi dzirdi un esi tieši tur, kur tev jābūt.
- Vai viss kārtībā? - tā Inga.
- Jā, - tā es caur asarām.
- Vai viss patiešām ir kārtībā? - lēnām, nosvērti un uzsvērti pārjautāja Juris.
- Jā. Paldies.
Ko gan es būtu viņiem teikusi? Ka esmu homeless? Ka nezinu, kurp doties? Savā dzīvē vēl nekad neesmu jutusies tik labi, tik ļoti vadīta un pieskatīta. Jebkurā brīdī varu dabūt jumtu virs galvas - man ir mana paplašinātā ģimene, daži draugi, kuri vienmēr atvērs savas mājas durvis. Es neesmu tajā spirāles lokā, kur sievietes izmisumā klauvē pēc palīdzības. Šis nav izmisums, bet mirklīgs sagurums no bezgalīgās paļaušanās Ceļam. Patiesībā jau kādu laiku apzinos - esmu tur, kur man jābūt, pat ja tā ir sēdēšana zālē pie vēl neuzcelta klostera sētas. Taču, bāc, arī es esmu tikai cilvēks - vēlos noparkoties, iekarināt skapī savas kleitas un darīt kolosālas lietas. Dievs, kur tas ir!?
- Labdien, vai viss kārtībā? - Paceļu acis. Man tuvojas kāda sieviete.
- Jā. It kā.
Viņa nesteidzas prom, un es lēnām sāku runāt. Stāstu par to, ka no rīta grāmatā lasīju, kā slavenais Holivudas aktieris sava apjukuma brīdī bija devies uz klosteri, un cik savādi šķiet, ka pēc dažām stundām es pati esmu nonākusi nākotnes klostera pakājē. Stāstu par to, ka man nav ne jausmas, kurp doties tālāk. Ka esmu pārgājusi nepārejamus tiltus, izsēdējusi simtgades klusumus, taču šobrīd nedzirdu nākamo soli. Sieviete man pastāstīja par teritorijas otrā pusē esošo Runājošo mežu, kurš mēdzot atbildēt uz šādiem tādiem jautājumiem. Viņa pastāstīja par to, kā tas bija runājis ar viņu. Pirms šķīrāmies, sieviete teica, ka es vienmēr šeit esmu gaidīta, un mēs abas zinājām, ko šis pārlaicīgais teikums nozīmē.
Atbildi uz savu jautājumu satiku uz meža ceļa - nākamo soli. Suns bija noguris no karstuma un no nīkšanas uz vietas, tāpēc es cēlos un devos atpakaļ uz mašīnu. Darbs bija padarīts, ir zināms, kur stūrēt, yey! Mirklī, kad šķita, ka dienas atbilžu normu esmu izsmēlusi, caurejot teritoriju, izdzirdēju kādu gluži praktisku sarunu.
- Tagad vajadzētu strādāt. Te rakstīts new home, - tā kāds vīrietis.
- Tas nav mans, - tā sieviete.
- Bet kuram tad ir tāds pieslēgums - new home?
- Mans tas nav.
- Varbūt tā ir kāda ziņa man? - es garāmejot pajokoju.
- Varbūt, - sieviete pasmaidīja.
When You Let That Feather Go
Biju nodzīvojusi šeit pāris dienas, kad uz zemes atradu brūno pāva spalvu. Pacēlu to un priecīga pētīju.
- Did you just find it? - jautāja Alexander. Viņa ķermeņa valodā ieraudzīju patiesu interesi par šo spalvu, turklāt tā bija perfect match ar viņa apģērbu.
- Yes, do you want to have it?
- Would love to.
Viņš aizsprauda spalvu aiz savas mugursomas ārējās kabatas un mēs visi devāmies nelielā pārgājienā pa vairākus simtus hektāru plašo zemes īpašumu. Laiku pa laikam ieraudzīju spalvu Alexander somas ārējā kabatā un pie sevis priecājos kā mazs bērns.
Vakarpusē sēdējām pagalma terasē un es pamanīju, ka viens no pāviem staigā apkārt ar pusnokritušu spalvu. Man nebija ne jausmas, cik bieži pāviem krīt ārā spalvas un cik ilgi man būtu uz šo spalvu jāgaida. Reāli gribēju to sev, taču tajā dienā šeit bija sabraukuši vairāki ļaudis - kuram tiks, tam tiks. Un es atlaidu savu spalvas kāri.
Saulrietā atradu spalvu pagalma vidū. Pēkšņi man vairs nešķita, ka drīkstu to piesavināties. Aiznesu uz kopējo virtuvi un ieliku puķu vāzē.
No rīta jutu, ka mazā meitene manī to spalvu grib vairāk par visu pasaulē.
- To nē, - pie sevis nodomāju. - Ja līdz brīdim, kad došos prom no šīs vietas, atradīšu vēl kādu spalvu, drīkstēšu to ņemt sev, - un es devos garākā pastaigā uz ezeru un milzu akmeņu krāvumiem.
Kad pēc pāris stundām pārrados, pagalmā mētājās vairākas krāšņās spalvas. Kā kosmisku brīnumu ieraudzījusi, es metos pie vienas, otras, trešās… Septiņas spalvas! Un nākamajā rītā piecas! Šajās dienās staigāju pa plašo teritoriju un aizrautībā meklēju spalvas kā bērnībā vistu kūtī olas.
Viens nu man ir kļuvis skaidrs uz visiem laikiem - when you let that feather go, you get everything beyond your imagination✨❤️
Pasaules konteksts
Laiku pa laikam gan pieķēru sevi pie domas - varbūt ar palielāku naudas kaudzīti tā bezmāju būšana risinātos raitāk. Tāds kā lūzerisms or smth - visiem veiksminiekiem ir mājvietas, dažiem pat vairākas.
Tad nu lūk. Šajās dienās sadraudzējos ar kādu beļğieti. Viņa jau četrus gadus ceļo savā busiņā, meklējot vietu, kur noparkoties uz palikšanu. Māju. Mājvietu. Turklāt viņa nav travelling in a van alone tips. Viņa ir inteliğenta sieviete savos 50, un viņai ir vismaz pāris simti tūkstoši eiro, par kuriem iegādāties māju. Vnk māju viņa negribot - ko viņa tur viena darīšot? Esošās vietas viņai arī nešķiet saistošas - kāda jēga uzturēt sistēmu, kurai viņa neticot. Tas, kur viņa ir gatava ieguldīt savu naudu kaut šodien, ir māja, kuras vēl nav, lai beidzot varētu sākt darīt to, kam tic. Viņa bija pirmā ceļā satiktā. Tad turpināju satikt līdzīgus ļaudis, kuri apzinās, ka, maļot uz riņķi vienu un to pašu sastāvējušos gaisu, pārmaiņas pasaulē neradīsies. Tas arī bija jāpierāda - pasaules kontekstā ar mani viss ir kārtībā.
Zoom Out
Manas ilgas nokļūt šeit šķita bezgalīgas, un te nu es esmu kopā ar pārdesmit citiem pasaules ļaudīm. Lai sazemētos, ravēju dārzu.
Ir jocīgi, kad sarunās cits citam jautājam, vai ticam tam, kas šeit tiek radīts, vai spētu būt dedicated? Ir iedrošinoši un iedvesmojoši redzēt, ka arī cilvēki ar naudu, ko es saucu par daudz naudas, apsver iespēju šeit dzīvot.
Nenoteiktības un neskaidrību ir daudz, taču tā ir paredzēts, kad rada to, kam vēl nav atsauču.
Pirmo reizi dzīvē
Man vienmēr ir mazliet skaudis skats, kur draugi spēlē volejbolu - tāda pašpietiekama aizrautība. Tas ir gandrīz kā pīpētāju kompānija, kas smēķēšanas brīdī ir ar sevi aizrāvies un vienlaikus noslēgts loks. Lai šādos mirkļos nokļūtu loka iekšpusē, ir jāapgūst kompāniju vienojošais elements.
Kaut kad to volejbolu biju mēģinājusi, taču nemācēju bumbu uztvert un atsist tā, lai pati no tā gūtu prieku. Pa dzīvi nenāca pretī neviens, kuru tas interesētu, līdz ar to ļāvu šai vilkmei aizslīdēt aiz ekrāna.
Un tad manā dzīvē ienāca Līva. Pirms pāris dienām notika spontāni bumbas iesvētīšanas svētki - savās garajās kleitās un platmalēs kopā ar Līvas bērniem un viņas māsas bērniem spēlējām precizitātēs un neļaušanās bumbai piezemēties. Es laimīga. Pārlaimīga. Pirmo reizi dzīvē atrados tajā pašpietiekamajā un aizrautīgajā aplī, uz kuru kādreiz biju skatījusies no malas.
Foto: Līva
Visibility*
- Tu esi mainījusies. Kļuvusi tāda svešāda, - man novembrī kāda teica.
- Mēs ar Lauru nospriedām, ka esi mainījusies. Kļuvusi tāda svešāda, - gandrīz identiski man teica jūnija sākumā.
Es pati jūtu, kā mainos - tā ir kaut kāda struktūra, enerģija, ko izgaršoju un par ko kaifoju (bāc, tāds old-school vārds, taču 100% perfekti ieguļas manā būtībā). Un interesanti, ka šīs pārmaiņas nozīmē tikai vienu - kāds no mana lauka attālinās, taču vienlaikus ieraugu, kā manā dzīvē ienāk cilvēki, kuru enerģijā iemīlos un kuri iemīlās manējā. Savādi nepieredzēta esības forma - vienkārša un sirsnīga iemīlēšanās enerģijā, nevis izskatos, apģērbos, runās, savās projekcijās, nosacījumos un potenciālos.
Vēl esmu pasākusi skatīties sarunbiedram acīs arī tad, ja sarunbiedrs ir fotokamera. Jau biju paspējusi neatcerēties, ka vēl salīdzinoši nesen 90% fotogrāfiju biju paslēpusi seju plaukstās - mana ķermeņa psihosomatika nespēja pacelt tik lielu stresu - būt redzamai. Man joprojām ne obligāti patīk fotografēties, taču tā vairs nešķiet vardarbība.
*mani redz
Radošā rezidence ENCHANTING FOREST PONDS
Šajās dienā esmu noparkojusies vienā no Svilpaunieku apartamentiem. Šoreiz esmu te ieradusies, lai pastrādātu pie sava scenārija. Vismaz tā man šķita. Izrādās, ka esmu šeit, lai pastrādātu pavisam ar ko citu - savu atspulgu. Stāvu nelielajā priekštelpā un ilgi skatos pie sienas pieliktajā fotogrāfijā. Nav vienkārši aptvert, ka vieta, kurā šobrīd atrodos, ir tā pati, kas bildē. Šo fotogrāfiju biju redzējusi jau iepriekš, taču daudz mazākā formātā, turklāt kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadi.
Pirms un pēc. Man ir sajūta, it kā skatītos uz sevi PIRMS pāris gadiem. Pieķeru sevi pie domas, ka vēlos skriet ārā un fotografēt ēku, tās telpas, apkārtni - sak, skatieties, kā te viss izskatās tagad! Taču apzinos, ka neviena mana fotogrāfija nespētu pastāstīt to, ko patiesībā vēlos pateikt. To, kā ir stāvēt vietā, kas ir piedzīvojusi neticamas metamorfozes, kuru pamatā ir bijis teju pārcilvēcīgs darbs. Un es jau vairs nezinu, par ko šobrīd runāju - par skaisto vietu, ko Mārtiņš ir pārradījis, vai par sevi.
Zosnas muiža
Kopš noskretusī Zosnas muiža mani 2020. gadā pasauca, esmu te bijusi simtiem reižu. Šī ir bijusi gan mana spēka vieta, kur stundām esmu sēdējusi pie lielās liepas ar maģisko skatu pāri Zosnas līcim un jutusies kā mājās, gan fantāziju spēļlaukums, kad kā tāds desmitgadīgs meitēns esmu lūrējusi iekšā pa logiem un spēlējusies mājās. Tāds kā atkarības loops vai kas.
Gadi gāja un muiža turpināja izskatīties pamesta un nelaimīga, un es pavisam nopietni sāku apsvērt miljonu zīmēšanu, lai ēkā atgrieztu dzīvību. Ārboristiem skaisto parka koku sakopšanai vien domās piešķīru 200000 eiro.
- Man nebūs miera, kamēr kāds to nenopirks! - tā šī gada sākumā izkliedzu visumā. Biju sagurusi no savas pieķeršanās potenciālam, ko pati saviem spēkiem nebiju spējīga pacelt.
Savas dzimšanas dienas saullēktā aizbraucu uz muižu. Jau liepu alejas galā jutu, ka šoreiz kaut kas ir citādāk. Pēdējā laikā katru reizi ierakstu googlē jautājumu "Kas ir pašreizējais Zosnas muižas īpašnieks?" Līdz šim atbilde vienmēr ir bijusi tukša un auksta - novada pašvaldība. Šorīt mana sirds apmeta kūleni - muiža ir nodota ilgtermiņa nomai Dabas aizsardzības pārvaldei, kas tur veidošot dabas izglītības centru. Tā ir valsts struktūriestāde, kas ēkā un tās apkārtnē ir paredzējusi ieguldīt piecus miljonus eiro. Skaistākais, kas ar šo vietu un mani var notikt.
#dāvanas
Radošā rezidence VISUMI
Toreiz, ilgojoties pēc konkrētas rezidences, pat nenojautu, ka pēc dažiem gadiem piedzīvošu ne vienu vien radošo rezidenci dažādās Latvijas vietās, kur vienpatīgi parūpēšos par vidi, rakstīšu scenārijus, rediģēšu dažādu autoru tekstus un savu dzīvi.
Ar laiku sāku sevī just dvēseliskas ilgas pašai radīt vietu, kurā vienlaikus varu gan reailzēt savus projektus, gan parūpēties par telpu, kur piestāt citiem radošajiem gariem. Šī sajūta negrasījās atstāties, tā pieņēmās intensitātē tik lielā mērā, ka dažbrīd kļuva grūti elpot. Kādā brīdī pāriestatīju sevī kaut kādus vadiņus un nolēmu, ka ir kāda paralelitāte, kurā es to jau pieredzu, pat ja realitātē tam nebija nekāda seguma. Elpot kļuva vieglāk.
Kādā drēgnā sestdienas vakarā sēdēju Visumu radošajā rezidencē un strādāju pie scenārija, kad man piezvanīja Kristaps - pēc dažām minūtēm te ieradīšoties fotogrāfs Valters un video operators Edijs. Viņi uzņemot dokumentālo filmu un meklējot pictopa vietu.
- Tev šis būs jānohosto, - tā smaidot Kristaps.
Steidzos ārā tumsā, lai iedegtu starp kokiem savilkto spuldzīšu virteni - tālo gaismiņu skats, tumsā tuvojoties mājai, ir episks. Iekurināju krāsni, izslaucīju grīdu, iededzu sveces, uzliku fona mūziku, sabužināju dekoratīvos spilvenus, pārbaudīju guļvietas. Un tur jau viņi nāca - slapjām drēbēm sanesa telpā filmēšanas tehniku un brīnišķīgu enerģiju. Tālākais risinājās aiz vārdiem - vienkārši, sirsnīgi un sirreāli.
Nākamajā dienā pēc brokastīm un pāris filmēšanas epizodēm puiši devās tālāk uz Latgales pusi.
- Jums šķiet, ka šeit ieradāties sevis dēļ, taču patiesībā esat te manis dēļ, - tā es atvadoties.
Tā mēs cits citam.
