Radošā rezidence

Toreiz, ilgojoties pēc konkrētas rezidences, pat nenojautu, ka pēc dažiem gadiem piedzīvošu ne vienu vien radošo rezidenci dažādās Latvijas vietās, kur vienpatīgi rakstīšu scenārijus, rediģēšu dažādu autoru tekstus un savu dzīvi.

Ar laiku sāku sevī just dvēseliskas ilgas pašai radīt vietu, kurā vienlaikus varu gan reailzēt savus projektus, gan parūpēties par telpu, kur piestāt citiem radošajiem gariem. Šī sajūta negrasījās atstāties, tā pieņēmās intensitātē tik lielā mērā, ka dažbrīd kļuva grūti elpot. Kādā brīdī pāriestatīju sevī kaut kādus vadiņus un nolēmu, ka ir kāda paralelitāte, kurā es to jau pieredzu, pat ja realitātē tam nebija nekāda seguma. 

Kādā drēgnā sestdienas vakarā sēdēju radošajā Visumu radošajā rezidencē un strādāju pie scenārija, kad man piezvanīja Kristaps - pēc dažām minūtēm te ieradīšoties fotogrāfs Valters un viņa draugs, kas esot video operators. Viņi uzņemot dokumentālo filmu un meklējot pictopa vietu.

- Tev šis būs jānohosto, - tā smaidot Kristaps.

Steidzos ārā tumsā, lai iedegtu starp kokiem savilkto spuldzīšu virteni - tas skats, tumsā tuvojoties mājai, ir episks, turklāt liek justies gaidītam. Iekurināju krāsni, izslaucīju grīdu, iededzu sveces, uzliku fona mūziku, sabužināju dekoratīvos spilvenus, pārbaudīju guļvietas. Un tur jau viņi nāca - slapjām drēbēm sanesa telpā filmēšanas tehniku un brīnišķīgu enerģiju. Tālākais risinājās aiz vārdiem - vienkārši, sirsnīgi un sirreāli.

- Jums šķiet, ka ieradāties šeit sevis dēļ, taču patiesībā jūs te esat manis dēļ, lai es pieredzētu vienu no dvēseliskākajām notikšanām uz planētas Zeme, - tā es nākamajā dienā teicu puišiem, kad viņi pēc brokastīm un pāris filmēšanas epizodēm devās tālāk uz Latgales pusi.