Radošā rezidence ENCHANTING FOREST PONDS

Šajās dienā esmu noparkojusies vienā no Svilpaunieku apartamentiem. Šoreiz esmu te ieradusies, lai pastrādātu pie sava scenārija. Vismaz tā man šķita. Izrādās, ka esmu šeit, lai pastrādātu pavisam ar ko citu - savu atspulgu. Stāvu nelielajā priekštelpā un ilgi skatos pie sienas pieliktajā fotogrāfijā. Nav vienkārši aptvert, ka vieta, kurā šobrīd atrodos, ir tā pati, kas bildē. Šo fotogrāfiju biju redzējusi jau iepriekš, taču daudz mazākā formātā, turklāt kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadi. 

Pirms un pēc. Man ir sajūta, it kā skatītos uz sevi PIRMS pāris gadiem. Pieķeru sevi pie domas, ka vēlos skriet ārā un fotografēt ēku, tās telpas, apkārtni - sak, skatieties, kā te viss izskatās tagad! Taču apzinos, ka neviena mana fotogrāfija nespētu pastāstīt to, ko patiesībā vēlos pateikt. To, kā ir stāvēt vietā, kas ir piedzīvojusi neticamas metamorfozes, kuru pamatā ir bijis teju pārcilvēcīgs darbs. Un es jau vairs nezinu, par ko šobrīd runāju - par skaisto vietu, ko Mārtiņš ir pārradījis, vai par sevi.