Visibility*

3. jūnijs, 2026 pl. 19:08

Ir pagājuši divi mēneši, kopš pēc pusotra gada prombūtnes esmu atgriezusies instagramā, kas šobrīd ir viens no maniem nervu sistēmas novērošanas posteņiem. Kā jūtos, kad esmu redzama? Kā jūtos, kad zinu, ka mani ieraksti tiek vērtēti (džadžoti)? Man vajadzēja trīs gadus ārpus redzamības, lai pārstartētu savu nervu sistēmu. Šobrīd redzu, cik vērtīgs ir bijis šis laiks - no ārējās validācijas pilnībā esmu pārslēgusies uz iekšējo validāciju. Protams, ir patīkami patikt, taču vēl patīkamāk ir sajust savu nervu sistēmas noturību un iekšējo stabilitāti. apzinoties visiem patikšanas neiespējamību - tā vnk nav paredzēts. Gribēt mainīt ārējos apstākļus ir kā cīnīties ar bezgalību.

- Tu esi mainījusies. Kļuvusi tāda svešāda, - man novembrī kāda teica.

- Mēs ar Lauru nospriedām, ka esi mainījusies. Kļuvusi tāda svešāda, - gandrīz identiski man teica jūnija sākumā.

Es pati jūtu, kā mainos - tā ir kaut kāda struktūra, enerģija, ko izgaršoju un par ko kaifoju (bāc, tāds old-school vārds, taču 100% perfekti ieguļas manā būtībā). Un interesanti, ka šīs pārmaiņas nozīmē tikai vienu - kāds no mana lauka attālinās, taču vienlaikus ieraugu, kā manā dzīvē ienāk cilvēki, kuru enerģijā iemīlos un kuri iemīlās manējā. Savādi nepieredzēta esības forma - vienkārša un sirsnīga iemīlēšanās enerģijā, nevis izskatos, apģērbos, runās, savās projekcijās, nosacījumos un potenciālos.

Vēl esmu pasākusi skatīties sarunbiedram acīs arī tad, ja sarunbiedrs ir fotokamera. Jau biju paspējusi neatcerēties, ka vēl salīdzinoši nesen 90% fotogrāfiju biju paslēpusi seju plaukstās - mana ķermeņa psihosomatika nespēja pacelt tik lielu stresu - būt redzamai. Man joprojām ne obligāti patīk fotografēties, taču tā vairs nešķiet vardarbība.

*mani redz