Pirmo reizi dzīvē

4. jūnijs, 2026 pl. 10:21

Nesen mana draudzene Līva sev uzdāvināja volejbola bumbu. Uz tās drukātiem burtiem ir uzrakstīts viņas uzvārds. Bumba ir skaista un viegla, savukārt Līva ir kolosāla.

Man vienmēr ir mazliet skaudis skats, kur draugi spēlē volejbolu - tāda pašpietiekama aizrautība. Tas ir gandrīz kā pīpētāju kompānija, kas smēķēšanas brīdī ir ar sevi aizrāvies un vienlaikus noslēgts loks. Lai šādos mirkļos nokļūtu loka iekšpusē, ir jāapgūst kompāniju vienojošais elements.

Kaut kad to volejbolu biju mēģinājusi, taču nemācēju bumbu uztvert un atsist tā, lai pati no tā gūtu prieku. Pa dzīvi nenāca pretī neviens, kuru tas interesētu, līdz ar to ļāvu šai vilkmei aizslīdēt aiz ekrāna.

Un tad manā dzīvē ienāca Līva. Pirms pāris dienām notika spontāni bumbas iesvētīšanas svētki - savās garajās kleitās un platmalēs kopā ar Līvas bērniem un viņas māsas bērniem spēlējām precizitātēs un neļaušanās bumbai piezemēties. Es laimīga. Pārlaimīga. Pirmo reizi dzīvē atrados tajā pašpietiekamajā un aizrautīgajā aplī, uz kuru kādreiz biju skatījusies no malas.

Foto: Līva