When You Let That Feather Go

Biju nodzīvojusi šeit pāris dienas, kad uz zemes atradu brūno pāva spalvu. Pacēlu to un priecīga pētīju.

- Did you just find it? - jautāja Alexander. Viņa ķermeņa valodā ieraudzīju patiesu interesi par šo spalvu, turklāt tā bija perfect match ar viņa apģērbu.

- Yes, do you want to have it?

- Would love to.

Viņš aizsprauda spalvu aiz savas mugursomas ārējās kabatas un mēs visi devāmies nelielā pārgājienā pa vairākus simtus hektāru plašo zemes īpašumu. Laiku pa laikam ieraudzīju spalvu Alexander somas ārējā kabatā un pie sevis priecājos kā mazs bērns.

Vakarpusē sēdējām pagalma terasē un es pamanīju, ka viens no pāviem staigā apkārt ar pusnokritušu spalvu. Man nebija ne jausmas, cik bieži pāviem krīt ārā spalvas un cik ilgi man būtu uz šo spalvu jāgaida. Reāli gribēju to sev, taču tajā dienā šeit bija sabraukuši vairāki ļaudis - kuram tiks, tam tiks. Un es atlaidu savu spalvas kāri.

Saulrietā atradu spalvu pagalma vidū. Pēkšņi man vairs nešķita, ka drīkstu to piesavināties. Aiznesu uz kopējo virtuvi un ieliku puķu vāzē. 

No rīta jutu, ka mazā meitene manī to spalvu grib vairāk par visu pasaulē.

- To nē, - pie sevis nodomāju. - Ja līdz brīdim, kad došos prom no šīs vietas, atradīšu vēl kādu spalvu, drīkstēšu to ņemt sev, - un es devos garākā pastaigā uz ezeru un milzu akmeņu krāvumiem.

Kad pēc pāris stundām pārrados, pagalmā mētājās vairākas krāšņās spalvas. Kā kosmisku brīnumu ieraudzījusi, es metos pie vienas, otras, trešās… Septiņas spalvas! Un nākamajā rītā piecas!  Šajās dienās staigāju pa plašo teritoriju un aizrautībā meklēju spalvas kā bērnībā vistu kūtī olas.

Viens nu man ir kļuvis skaidrs uz visiem laikiem - when you let that feather go, you get everything beyond your imagination✨❤️