Nejaušību Dievs

No rīta, gaidot pārējos pieceļamies, lasīju grāmatu, ko biju aizņēmusies no sievietes, kuras ģimene pieskatīja manu suni, kamēr dzīvojos pa Portugāli - Metjū Makonahijs Zaļās gaismas lejupskriešanas māksla. Kad Metjū ar savu pirmo lielo kino lomu nedēļas nogales laikā bija kļuvis slavens, viņš netika ar šo slavu galā. Rezultātā viņš devās uz kādu tuksnesī esošu klosteri, par kuru bija uzzinājis kādā grāmatā. Ja tu spēj līdz mums nokļūt, piezvani pie durvīm, un mēs tevi uzņemsim, - tā grāmatā esot bijis rakstīts. 

Aizvēru grāmatu un sajutu, ka man laiks doties tālāk, taču joprojām nebija ne jausmas, kurp. Iedomājos, ka pāris dienas varētu padzīvot Pāvilostas pusē, taču, izbraucot cauri Mazirbei, aptvēru, ka, lai nonāktu Pāvilostā, ir jābrauc gar Ventspili, un man pēkšņi kļuva skaidrs - tas nav mans ceļš. Bet kurš ir? Pēkšņi piefiksēju, ka pabraucu garām pagriezienam uz Lūžņu. Paga! Lūžņa! Gadus 20 neesmu tur bijusi.

Iebraukusi Lūžņā, aptvēru, ka esmu nonākusi vietā, par kuru daudz biju dzirdējusi, bet nekad nebiju to redzējusi. Man piemetās patiesa bijība un vēlēšanās apgriezt mašīnu un braukt prom, taču fakts, ka man joprojām nebija ne jausmas, kurp doties tālāk, lika man izkāpt no mašīnas un ar suni mazliet paieties pa ceļu. Teritorijas galā ieraudzīju ēku. Zīme pie tās vēstīja: šeit top Elijas klosteris. Jau gribēju doties tālāk uz jūras pusi, taču kaut kas lika man apstāties, sākt raudāt un apsēsties. Vietas miers un enerģija ļāva man atslābt, apstāties klusumā, lai sajustu, kurp doties tālāk. Pateicības asaras par to, kur esmu sevi atvedusi, mijās ar neizpratni par to, kāpēc tiku apstādināta pie zīmes par nākotnes klosteri. 

Pēkšņi pamanīju no meža puses nākam vietas radītājus un tajā pašā mirklī sajutu, ka šī nejaušā sastapšanās ir augstākās inteliģences raidīts signāls - draudziņ, viss čill, tu sevi ļoti labi dzirdi un esi tieši tur, kur tev jābūt.

- Vai viss kārtībā? - tā Inga.

- Jā, - tā es caur asarām.

- Vai viss patiešām ir kārtībā? - lēnām, nosvērti un uzsvērti pārjautāja Juris.

- Jā. Paldies.

Ko gan es būtu viņiem teikusi? Ka esmu homeless? Ka nezinu, kurp doties? Savā dzīvē vēl nekad neesmu jutusies tik labi, tik ļoti vadīta un pieskatīta. Jebkurā brīdī varu dabūt jumtu virs galvas - man ir mana paplašinātā ģimene, daži draugi, kuri vienmēr atvērs savas mājas durvis. Es neesmu tajā spirāles lokā, kur sievietes izmisumā klauvē pēc palīdzības. Šis nav izmisums, bet mirklīgs sagurums no bezgalīgās paļaušanās Ceļam. Patiesībā jau kādu laiku apzinos - esmu tur, kur man jābūt, pat ja tā ir sēdēšana zālē pie vēl neuzcelta klostera sētas. Taču, bāc, arī es esmu tikai cilvēks - vēlos noparkoties, iekarināt skapī savas kleitas un darīt kolosālas lietas. Dievs, kur tas ir!?

- Labdien, vai viss kārtībā? - Paceļu acis. Man tuvojas kāda sieviete.

- Jā. It kā.

Viņa nesteidzas prom, un es lēnām sāku runāt. Stāstu par to, ka no rīta grāmatā lasīju, kā slavenais Holivudas aktieris sava apjukuma brīdī bija devies uz klosteri, un cik savādi šķiet, ka pēc dažām stundām es pati esmu nonākusi nākotnes klostera pakājē. Stāstu par to, ka man nav ne jausmas, kurp doties tālāk. Ka esmu pārgājusi nepārejamus tiltus, izsēdējusi simtgades klusumus, taču šobrīd nedzirdu nākamo soli. Sieviete man pastāstīja par teritorijas otrā pusē esošo Runājošo mežu, kurš mēdzot atbildēt uz šādiem tādiem jautājumiem. Viņa pastāstīja par to, kā tas bija runājis ar viņu. Pirms šķīrāmies, sieviete teica, ka es vienmēr šeit esmu gaidīta, un mēs abas zinājām, ko šis pārlaicīgais teikums nozīmē. 

Atbildi uz savu jautājumu satiku uz meža ceļa - nākamo soli. Suns bija noguris no karstuma un no nīkšanas uz vietas, tāpēc es cēlos un devos atpakaļ uz mašīnu. Darbs bija padarīts, ir zināms, kur stūrēt, yey! Mirklī, kad šķita, ka dienas atbilžu normu esmu izsmēlusi, caurejot teritoriju, izdzirdēju kādu gluži praktisku sarunu.

- Tagad vajadzētu strādāt. Te rakstīts new home, - tā kāds vīrietis.

- Tas nav mans, - tā sieviete.

- Bet kuram tad ir tāds pieslēgums - new home?

- Mans tas nav.

- Varbūt tā ir kāda ziņa man? - es garāmejot pajokoju.

- Varbūt, - sieviete pasmaidīja.