Portugāles portāls

Esot Portugālē, mans ķermenis katru dienu piedzīvoja gan intensīvu fizisko slodzi, kur 35 grādu karstumā kustējos cauri dienām, gan psihes pārslodzi. Mana nervu sistēma tripoja cauri pieredzēm, kuru laikā dense enerģija burtiski izgaroja no mana energy body. Būt klātesošai, spoguļojoties pasaules cilvēkos, ne vienmēr bija viegli, taču es gāju savas dzīves noorganizētajam ceļojumam cauri kā trešais tēva dēls aizej tur nezin kur, atnes to nezin ko pieredzē. 

Visgrūtāk bija just un izsēdēt mazvērtību - fiziskajā ķermenī tā bija kā saspiešanās, saraušanās, kaut kas tumsnējs, fasciju savelkošs. Bija brīži, kad gribēju bēgt, taču izsēžot šos brīžus un tiekot tiem cauri otrā pusē, juru no sevis spiežamies ārā atlikušos mazvērtības pikseļus. Katru tādu caurtikšanas reizi izjutu kā vēl vienus piedzimšanas svētkus un kā tāds bērns to ar salūtu nosvinēju. 

Kad atgriezos Latvijā, man uzdeva jautājumus - nu, kā? Mēģināju ko stāstīt, taču atdūros pret pāris ļaužu projekcijām, kur viszinīgs secinājums tika izdarīts mana stāsta trešajā teikumā - jautātāja apziņas griestos - un nākamie septiņi teikumi vairs netika dzirdēti. Ar citu projicētajām zināšanām bez pieredzes seguma es necīkstos jo vairāk tāpēc, ka vairs nemāku iespraukties savas iepriekšējās pieredzes rāmī. Vairs nemāku atmācīties to, ko esmu pieredzējusi pati savām acīm un ar savu enerģiju. 

Mans piedzīvojums Portugāles portālā līdzinās bērnībā lasītājām BRĪNUMZEMES pasaku sērijām. Taču šajā gadījumā iztrūkst pasakas elementa - arī šāda ir īstenība. Arī šī ir realitāte un cilvēki tā dzīvo. Dzīvo, nevis cieš. Dzīvo klātesamībā un praktiskā realitātē, vienlaikus uzdrīkstoties būt vizionāri.  Tā top realitāte, kuras šķietami vēl nav. Viss esošais reiz šķietami nebija. Un tad radās. Un tad mēs ieraudzījām. Tad mēs beidzot ieraudzījām. 

Kāds/kādi taču to visu ieraudzīja, pirms tas viss radās.