Visibility in progress

2. jūlijs, 2026 pl. 12:55

SofarSoundsRiga ir viens no pasaulē siltākajiem un draudzīgākajiem mūzikas notikumiem, kas katru reizi ir kā vienreizējs pop-up brīnums. Šoreiz pēckoncerta kopbildēšanās tradīcijas ietvaros nejauši nostājos priekšā @ivarsstubismusic - vienam no kolosālajiem vakara mūziķiem - tā, it kā es būtu nevis foršs pikselis no komandas, bet vakara Galvenā Māksliniece.

Protams, ka šī nelielā epizode manai pētnieciskajai dabai nepaslīdēja garām nepamanīta. Lai gan mana emocionālās inteliģences šķautne perfekti sajūt telpu, cilvēkus, savu visideālāko vietu, elementāru pieklājību un smalku robežu, mans iekšējais bērns grib ālēties, izpausties, mana zemapziņa raujas uz skatuves un alkst savam blūprintam un enerģijai atbilstošas pašrealizācijas. Ir skaidrs, ka man vairs nav izdevīgi izlikties to neredzam. Taču man patiktu, ja es šādiem nolūkiem pašradītu savu skatuvi, nevis izmantotu savu laikabiedru izlolotos setapus. Tā būtu visibility veselīga izpausme, nevis pseido visibility.

#SoFarSoundswisdom❤️

P.S. Pēc tam, kad biju pielikusi punktu šim ierakstam, sēdēju un skatījos fotogrāfijā, atceroties tā mirkļa sajūtu. Un tad man pieleca vēl kas - ja es būtu pavirzījusies pārdesmit centimetrus uz ģitārista Matīsa Čudara pusi, viss būtu sagājis. Taču pavisam skaidri atceros, kāpēc to neizdarīju - aiz bijības pret Jēlas universitāti absolvējušo ģēniju es ieturēju distanci, tādējādi aizēnojot kādu citu. Ja es būtu nostājusies tur, kur tajā brīdī bija mana īstā vieta - pāris plaukstas tuvāk manis apbrīnotajam ģitāristam, bildē viss būtu biji perfekti. Stāsts par drosmi nostāties savā vietā.