Bijības klusā daba

Inteliģentā un labi audzinātā manis daļa šo sajūtu ir piedzīvojusi neskaitāmas reizes - ļaudis, kas ir paveikuši lielas lietas vai savā apziņā ir lieli, manī vienmēr ir iedvesuši bijību. Es respektēju viņu laiku, telpu, enerģiju, nekad bez pamatojuma netraucēju n' all that jazz.

Taču nupat sāku aptvert šī vārda patieso konotāciju savā dzīvē. Bijība ož pēc cieņas, kurai cieši blakus ir nostājusies mazvērtība. Tā nav līdzvērtīgu laikabiedru saruna. Tā ir cieņa ar pjedestālu. Tā ir nebūšana kāda laika un uzmanības vērtai. Kaut kāda variācija par father wound tēmu. Aiz inerces vēl šķita, ka tā ir tāda godājama īpašība, taču, kad aizvedu sevi ārpus inerces un nosaucu sajūtu vārdā, tad...

Karoč, turpināt šo kultivēt man vairs nav interesanti. Kaut kāds viduslaiku aizvārds, kas mūsdienās tiek tik reti lietots, ka ir teju izzudis no reālās dzīves apgrozības. Pagātnes limitāciju apvidvārds. Liekvārds.