Svētrīti

22. jūlijs, 2026 pl. 9:39

Trīs gadus biju dzīvojusi vienpates alā, kur diennakts laiku gandrīz nedalīti veltīju sev. Brīvi spēlējos ar dienas struktūru - kad ļauties rakstīšanai, kad vingrot, kad klausīties balss ziņas, kad iet mežā un kad doties satikties dzīvajā. Impulss impulsa galā. Šādu izplūšanu laikā varēju atļauties, jo manā ikdienā to gadu laikā nekas ārupvērsts nenotika - tā posma galvenais uzdevums bija atgriezt mani starp dzīvajiem. Nedēļā pāris satikti cilvēki un viss.

(Ja Tev nupat piemetās balta skaudība, tad mierīgi vari atslābt. Šāds iekšupvērsts dzīvesveids jeb enerģijas iekonservēšana paredz arī naudas enerģijas plūsmas izsīkšanu. Viss ir godīgi.)

Kad šķietami bezgalīgais nomiršanas un augšāmcelšanās trips bija beidzies, atvēros cilvēkiem un devos notikumos arvien biežāk, jo dzīve tā paredz - cilvēks starp cilvēkiem. Ārējo pieredžu intensitāte uzņēma apgriezienus, komunikācijas sāka pārklāties, kāds sūtīja ziņas agros rītos, kāds - vēlos vakaros, stundām garas sarunas - kad nu kuram labpatikās. Manu dzīvi lēnām pārņēma ārējās pasaules diktēta radošā haosa plūsma, kas mani patiesi aizrāva, jo tik perfektu nebeidzamu sinhronitāšu notikšanu plānodama neizplānotu. Taču kādā brīdī piefiksēju, ka esmu kā tāds Nif-Nifs, kurš visu dienu ir nobumbulējis pa pļavu, bet savas mājas pamatos nav ielicis nevienu kārtīgu ķieģeli. Kaudzi zaru un žagariņu gan salasījis, bet tas arī viss.

Taču komunikācijas plūsmu apstādināt šķita neprāts - bļāviens, es trīs gadus biju sabijusi ārpus tās! Par to tagad ņerkstēt būtu kā spļaut akā, no kuras pati dzeru. Līdzīgi kā ar svaru - kad pāris gadus biju vērojusi sevi dilstam un izkalstam, nespēju pārstāt uz ķelmēnu maizes šķēles krāmēt sviesta torņus pat tad, kad svars atgriezās un uz kājām parādījās celulīts. Nervu sistēmā joprojām bija palikušas bailes izzust no zemes virsas.

Tā. Paga. Stop. Nekas dramatisks jau nav noticis, ir atrodams vien elementārs līdzsvars.

Apstājos, lai pārkalibrētos. Kurā brīdī manī iezagās īgnums? Tad, kad vairākus rītus pēc kārtas biju aizlēkājusies līdz citu sivēntiņu dienas sākuma vai atvaļinājuma ritmam. Iepauzējusi atcerējos, ka rīti līdz 11:00 ir mani svētrīti. Ja tajos ienāk vēl kāds, tad lai tas notiek ar mērķtiecīgu struktūru, nevis padzersim kafiju un aizpļurkstēsim enerģiju. Šīs stundas esmu sajutusi kā kaifīgāko brīdi dienā, kuru veltīt sev un savai darīšanai. Nevienkāršākais - katru jaunu reizi pateikt pasaulei, ka līdz pulkstens 11 esmu sevī, pat ja atrodos publiskas vietas epicentrā. Pateikt, nevis iestartēt kaut kādu pasīvo agresiju, piemēram.

Šis brīdis ir metafiziska telpa, kurā notiek mana sastrukturizēšanās dienai un dzīvei. Svētais mītaim❤️

Vieta: ig @ardavamanor

Foto: ig @valijaplatace