Meistarklase

24. jūlijs, 2026 pl. 14:48

Saullēktā pamostos Latgales vidū un jūtu, ka gandrīz nespēju elpot no tā, cik ļoti alkstu padziļinātas kustības. Ne jau tās iestaigātās, ko gadiem protu, ne tās klišejiskās dance as nobody is watching. Lai cik mežonīgi, spēcīgi, kaislīgi, seksīgi, ēteriski vai autentiski tas izskatītos vai es tamī justos, mana dvēsele šīs pazīstamās kustības ir atēdusies kā jāņabērns ķimeņu sieru saulgriežu laikā.

Mans augums alkst to dejkustību, kur ir acīmredzams - lai šādi izpildītos, cilvēks ir nogājis extra mile, lai kas tas būtu. Gājis uz meistarklasēm, mācījies, vērojis, kaut ko aptvēris un iestrādājis to sava ķermeņa šūnu un muskuļu atmiņā. Taču tajā pašā laikā tie nav iemācītie deju soļi. Tas ir kaut kas, ko var izpildīt sinhroni, taču vienlaikus tas nepaģēr sinhronitāti un samākslotību. Tā ir cita līmeņa lokanība, sava auguma un apkārtējās telpas jušana. Tā joprojām ir intuitīva, auguma vadīta kustību plūsma, taču tas izskatās (gandrīz) profesionāli. Teiksim tā - tas izskatās tā, it kā es rubītu kaut kādu elementāru laikmetīgo horeogrāfiju.

Ai, vnk izkāpu no mašīnas un devos svaigi nopļautajā pļavā. Pieļauju, ka no malas izskatījos kā Kultūras Akadēmijas Horeogrāfijas nodaļas 1. kursa studente savā otrajā nodarbībā - pusvāļājos pa zemi trīs līmeņu augstumos. Taču tikpat labi mani tajā kursā neuzņēma, jo manas kustības neizturēja nekādu kritiku.

Kā jūs droši vien nojaušat, man bija gluži vienalga, kā izskatījos. Savā galvā es biju nonākusi pasaules līmeņa pašradītā dejkustības meistarklasē. Un vispār, parunāsim par šo pēc pieciem gadiem.

Vēl jau, protams, var vnk stāvēt un uzskatīt, ka šo tripu nokavēju jau 19 gadu vecumā, kad iestājos ne tajā augstskolā (piemēram).

Paldies par iedvesmu: ig @gillaumelaplane