Kustības studijas

26. jūlijs, 2026 pl. 8:11

Interesanti. Visādā ziņā interesanti. Tātad, pirms gadiem četriem pieciem novadīju dažus deju notikumus. Ne tādus, par kuriem maksā naudu. Manī drīzāk bija interese sajust, kurp es ar šo kustību virzos. Kādā brīdī, protams, iedomājos, ka varētu realizēt ko tādu, kur iepīt arī naudas elementu - manā galvā un uz papīra formējās visādas skaņas un kustību tehnikas. Man nav šaubu, ka balss un dejkustība pamatu pamatos ir saistīti ar cilvēka psihoemocionālo un fizisko veselību, labbūtību, ar elementāru pašdziedināšanos. To pilnā mērā izdzīvoju sevī, kad gadus piecus skaņa un dejkustība bija manas trauslākās, raupjākās, atkailinātākās pašdziedināšanās formas. Kustība rada somatisku atcerēšanos - to, kas esmu un kas neesmu, tā atbrīvo enerģiju.

Taču nesen aptvēru, ka tas stāsts ir beidzies. Man vairs nevajag kliegt, gārgt, kaukt, čukstēt, skandēt vai ļauties nepieradinātas kustības plūsmai, lai no auguma dabūtu ārā visas tur sazipotās emocijas un citus mošķus. Es biju kļuvusi brīva. Un pēkšņi man apnika skanēt un dejkustēties tā, kā biju to darījusi gadiem, lai gan šķita, ka kaut kam tādam nav iespējams apnikt - es kustējos un skanēju autentiski un kruta. AUTENTISKI KRUTA. Pati baudīju, pati aplaudēju. Man viss tajā patika. Un tad tas beidzās.

Kādu dienu nolēmu par to nafig (pardon my french) vairs nedomāt - šobrīd pasaulē ir tik daudz dejkustības entuziastu, ka es pilnīgi mierīgi varu to nedarīt. Man ir paredzēti savi talanti - sēdēšana pie galda un rakstīšana, piemēram. Pat ārējā pasaule rāda, ka tai ir interese par manu stāstniecības talantu, nevis par to, kā kustos, kas ir loģiski - gadiem iestrādāts enerģijas lauks ar izglītības segumu.

Taču nerealizētās ilgas dejkustēties smacēja. Pagāja pāris mēneši un es aptvēru - fk, tas ir neizturami un ar šo kaut kas ir jādara. Man gadiem bija paticis, kā dejkustos, taču mana dvēsele vairs nejuta aizrautību - es ieradumā biju loopojusi pati savas kustības, lai arī tās ir miljons nianšu caurstrāvotas. Un tā es nolēmu aizmirst jebko, ko par dejkustību jebkad biju iemācījusies, un sāku kustēties uz baltas lapas. Jau divas dienas esmu vietā, kur 24/7 kustos sev neierastos veidos - vāļājos pa zāli,, baletdejoju, griežos kā skrūve, veidoju dažādas variācijas par saviem colca cool pietupieniem, un tā tālāk. Mans augums mācās. Būt par iesācēju kustībā, kur vienmēr esmu jutusies kā mājās, rada berzi nervu sistēmā - atkal mācīties staigāt? Brīnos, ka ego ir diezgan mierīgs, lai arī dažbrīd jūtos kā neveikla vaļu mamma, ko okeāna paisums ir izskalojis krastā.

Šajās dienās studēju sevi un savu kustību - to, kāda biju un to, kurp eju. Līdz šim biju izvairījusies kustēties amplitūdā, ko var izvērst grīdas jeb zemes līmenī. Tāpat biju izvairījusies piedzīvot to, ko angliski sauc par exploration. Dejojot biju dzīvojusi iekšējās sajūtās un iekšējā plūsmā, nevis sevis, telpas un cilvēku mijiedarbības vērošanā. Manas acis dejojot pārsvarā bija ciet. Kustoties iekšupvērsos plašumā un ārpasaulei tur nebija vietas, mijiedarbība mani mulsināja. Tā bija perfekta pašpietiekamība. Tā arī biju dzīvojusi.

Deepened expansion - vakar manī nolaidās vārdi. Iesēdinu augumu padziļinājumā un vienlaikus atveros telpas uztveres paplašinājumam. Manā kustībā parādās mērķtiecīga struktūra, pat ja kustības nav organizētas skaidros nogriežņos. Un izrādās, ka mana dance as nobody is watching brīvā dejas forma ir bijis tikai vēl viens rāmis, kārtējais ierobežojums. Matrjoška matrjoškā.

Foto: Sarmīte Bogdanoviča

Vide: Ārdavas muiža

Foto instalācija: Kristina Chimbaraite ig: @kristinachimbaraite