Oda gulēšanai uz vecajiem lauriem
Pirms dažām dienām biju iebraukusi Cēsīs, lai no dzīvoklīša paņemtu šādas tādas lietas - augusta beigās tā atslēgas atdodam saimniecei. Uz plaukta ieraudzīju to, ko pēdējos pāris gadus nebiju uzdrīkstējusies cilāt - pieminekli maniem vecajiem lauriem. AUTORTIESĪBU BEZGALĪBAS BALVA 2022 - vārdi, kas iegravēti uz pamatīga smilšu pulksteņa un glīti izstrādāta ielūguma. Notrausu putekļus. Tā nebija šāda tāda balva, bet vizuāla saķere ar manu kādreizējo identitāti, kas ir bijusi forša dzīves ceļojuma pietura, taču būtu amizanti turpināt sēdēt pieturā, kur autobusi vairs nepienāk. Ko ar šo pieminekli iesākt? Turpināt staipīt līdz no mājas uz māju? Nobāzt to bērnības skapī vecāku mājā?
Šis priekšmets spoguļo manas attiecības ar identitāti - aiz inerces vēl biju staipījusi līdz savas "bijības" formas - tādas patiešām kolosālas, taču neelpojošas. Manā realitātē beigušās, nenotiekošas.
Šajās dienās esmu iznākusi kāda savdabīga portāla otrā pusē. Esmu es ārpus vecajiem lauriem un radu to, kas manī šobrīd ir dzīvs.
Taču izvākties no Cēsu posma septiņgades, stiepjot līdz vecos laurus un bijušās identitātes, šķiet amizanti. Nobāzt pieminekli vecāku mājas bērnības skapī? Šis ārējais elements atspoguļo manas attiecības ar identitāti - aiz inerces vēl esmu stiepusi līdz visu, kas reiz esmu bijusi, taču šobrīd tas manī vairs nav elpojošs.
Radošās epizodes Ārdavas muižas rezidencē ir izrādījies portāls, no kura otrā pusē iznācu ārpus bijušajiem lauriem. Esmu es un radu to, kas manī ir dzīvs.
Foto: Valija Platace ig @valijaplatace
Vide: Ārdavas muiža ig @ardavamanor