Rīts

5. augusts, 2026 pl. 7:57

Rīts

Šis ir tas augusta rīts, kad pasaule smaržo pēc visām tām rudens epizodēm, kas manā cilvēciskajā pieredzē ir bijušas tādas, ka, ja tiktu rādītas kāda talantīga režisora dokumentālajā filmā, skatītājs ņemtu un no žēluma apraudātos. No malas viss izskatītos viegli romantiski, taču prasmīgais režisors manu iekšpasauli būtu izgriezis uz āru - tā skatītājam būtu redzama kā uz delnas. Visas vientulīgi skumjās iekšepizodes no bērnības līdz pat 2024. gada novembrim, kad kādā Latgales sādžā ar spaini rokā pa salnas pārņemtu pļavu slāju uz ezeru pēc ūdens.

Un pēc tam viss. Čuš. It kā visas tās pieredzes būtu izdomājusi. It kā tādu rudeņu nekad nebūtu bijis.

Līdz šorīt rudenīgā gaisa smarža iestartēja ķermeņa psihosomatiku - iebridusi rasas pilnā pļavā, skatījos uz caur rīta miglu austošo sauli un vēroju, kā no manas zemapziņas izsprakšķ atmiņu nanofragmenti - tādi kā mirkļu video, kur esmu gan maza meitene, kas ar mugursomu plecā un vijoles futlāri rokā dodas uz skolas autobusu, gan pieaugusī vientuļniece kaut kādas Latgales tukšvietas autobusa pieturā. Fu, ka sāku raudāt, tai skaitā skaļi.

- Kamon, beidzam šo malt, tā vairs nav tava realitāte! - tā prāts.

- Ej dirst. Ļauj man vnk būt. Šitā enerģija ir dabūjama no manis ārā. Psihosomatika n' all that jazz, - tā ķermenis.

Pēc tam rāmi atgriezos savā dienā. Miers manī un cilvēkiem labs prāts.

Foto: Valija Platace / ig @valijaplatace