Autoru Māja Latgalē

Gadiem Latgali esmu pieredzējusi vienas realitātes frekvencē - loopojusi no vietas uz vietu, nespējot caursist ierastās frekvences robežas. Un nu esmu nonākusi tur - citas frekvences realiātē, par kuru vienmēr esmu zinājusi, kurai ticējusi, taču nebiju spējusi to uzhakot. Kā mans Gruzijas draugs pirms pāris gadiem teica - tā vieta vēl nav radusies.

Šobrīd esmu vietā, kura ir radusies - Latgale, dziļums, plašums. Tomēr cita. Šeit pat gājiens uz ezeru neatgādina nevienu no gadiem ierastajām peldēm kādā no Latgales ezeriem. 

Kad pirms pāris dienām šeit ierados, vietas radītāja Meja nāca mani sagaidīt, rokā turot baltu lina gultasveļu, performanču mākslinieces Marinas Abramovičas radošās iedvesmas kārtis un lavandu pušķīti. Tā mēs abas klājām gultu, viņa - rāmi, mierpilni, es - slāpējot aizkustinājuma asaras. 

Askētiski estētisks smalkums, inteliģence, dziļš plašums, tīra vienkāršība un miers - mana iekšpasaule ir atkalsastapusies ar savu atspulgu ārējā telpā. Nervu sistēma nespēj tam noticēt - pārkalibrēšanās ir nevienkārša. Pāris dienās uzrakstīti vien pāris teikumi, kamēr iekšpasaulē notiek bezzemestrīces tektonisko plātņu pārbīde.