Latgalietes

Izstaigājām Rotko muzeja ekspozīcijas, turpat uz muzeja kāpnēm pareflektējām par redzēto, paklīdām pa cietokšņa teritoriju, spriedelējot, kurā ēkā varētu ierīkot savu pilsētas rezidenci ar radošās rezidences statusu. Pēc tam obligātais kapučino mazajā kafenītē, kas atrodas iepretim Daugavpils Universitātei, un tad atpakaļ mājās. Saulrietā paravējām piemājas taciņu un, pirms nozust katrai savā mājā, iebridām ezerā nopeldēties.

Mēs esam viena otras paplašinājums - es viņai stāstu par Latgali no Šķeltovas līdz Ludzas aizrobežai, viņa man par pāris gados pieredzēto no Foļvarkas baznīcas līdz Daugavpilij. Abas tādas latgalietes - neesam un vienlaikus esam.

Es gan nezinu, vai par draudzeni sauc cilvēku, kurš satikts pavisam nesen, un šī ir pirmā diena, kad beidzot esam tikušas pie sarunām. Šķiet, ka kaut kādi nerakstīti kritēriji šādam statusam paredz kādu nerakstītu laika noilgumu. Taču kā lai citādi nosauc to, ar kuru kopā esot, nepamet sajūta, ka esam pazīstamas jau pāris gadsimtus? Ka esam satikušās līdz šim nesatiktās šķautnēs. Draugs taču. Draudzība ārpus laiktelpas, taču vienlaikus Latgalē. Citur mūsu satikšanās nebūtu bijusi iespējama.

Kādā brīdī izrādās, ka ārējie kritēriji, kas nosauc piederību vārdā, ir vien iluzora robežlīnija. Manā pieredzē sajūta un enerģija ir vienīgais patiesais atskaites punkts. Bezatskaites notikšana. 

Paldies Ligijai par viedumu ❤️ Paldies Mejai par paplašinājumu ❤️