Liela un plaša
Vēlāk piefiksēšu, ka šī sajūta ir kļuvusi par konstantu stāvokli. Esmu izaugusi, vai drīzāk - esmu pāraugusi savu iepriekšējo versiju.
Pēcpusdienā atbraucu uz Cēsīm, iegāju dušā un pārģērbos, lai izietu rāmā pastaigā. Gāju pa vecpilsētas ieliņām un pēkšņi sajutu, ka man kļūst grūti elpot - katra mana šūna šķita izpletusies un alka plašuma. Ieliku mašīnā lonbordu un vedu sevi atpakaļ uz galvaspilsētu - vēlējos iemīlēties pati savā paplašinājumā.Ārēji mierpilna laipoju pa ierastajām ielām - Skolas, Stabu, Tērbatas, Elizabetes - taču jutu, kā katra izplestā šūna kampa gaisu lielpilsētas šaurībā. Dona koncerts? Pilsētas svētku lielais koncerts krastmalā? Fiziski sarāvos no domas par šo lielapjomu šaurību - iespraukties nanokvadrātmetrā un tā ietvaros kustināt rokas un kājas.
Pēkšņi telefonā nopiukšķēja īsziņa. Māsa bija atsūtījusi fotogrāfiju no Mežaparka lielās estrādes, kur viņa ar vīru un bērniem braukalēja ar riteņiem tukšajā plašumā. Jau pēc mirkļa es attapos tur un kā tāds Palle viens pats pasaulē ar lonbordu metu lokus ap skatītāju solu rindām un milzīgo aizskatuvi. Kādā brīdī apsēdos skatuves vidū. Tāds plašums. Šāds plašums. Tāds ir manī un vēl aiz horizonta.
Man nav fotogrāfiju no tā vēlā vakara, kad ar draudzeni braucām garām Aglonas krustaceļa gājēju performancei, lai es būtu kopā ar viņu viņas personīgajā krustaceļā, kas norisinājās viņas reālajā dzīvē - cauri pļavām, pa tumsā neatpazīstamiem ceļiem un Latvijas Mežu ierīkotajām meža trasēm. Vienīgā mana doma - lai miniatūrā pilsētvides mašintiņa to milzu amplitūdu iztur. Un tā izturēja kā īstens džips.Šī ir vasara, kad kokona plēksnes no manis beidzot ir nokritušas pavisam. Man nav ne jausmas, cik lieli vēl var būt, taču jūtu, kā mani turpina plest. Mana pazemība tā mīlošā lieluma priekšā, kas mani ved un vada, ir bezgalīga.