Klusums

22. augusts, 2026 pl. 18:32

Klusums

Vakar vakarā iebraucu draudzenes lauku rezidences plašumā. Izkāpu no mašīnas un ilgi stāvēju, galvu atliekusi un blenzu augusta zvaigžņotajās debesīs. Tumšajā izplatījumā taisnās līnijās ņudzēja satelītu mazās gaismiņas, laiku pa laikam nokrita kāda zvaigzne.

- Mājas, - zvaigznei krītot nodomāju un pasmaidīju par faktu, ka mana vēlēšanās ir kļuvusi gandrīz autopilotiska. Bāc, kam jānotiek, lai mājas ar mani saslēgtos? Šķiet, nu jau visai pasaulei mans māju stāsts būs kļuvis par savdabīgu case study - kā tas galu galā saies un kur tas būs?

Milzīgais Piena ceļš kā tāda netverama glezna. Manam ego tā nešķita stilīga doma, taču man pofig - sāku dziedāt virs galvas mūžīgs piena ceļš. Man šķita, ja izdziedāšu līdz galam un pieslēgšu prātu, es kaut kādā dīvainā veidā noskaidrošu atbildi. Kur tas ir - uz mājām? Praktiski nevis ezotēriski. Cilvēciski nevis dvēseliski.

Naktī gulēju un skatījos tumsā. Absolūts klusums. Tādu nebiju piedzīvojusi kopš jūlija sākuma. Jutu, kā nervu sistēma palēnām atslābst. Manas fiziskās mājas atrodas paplašinājumā. Dabas klusumā. Dievs vien zina, kur tas ir.