Pāriet uz galveno saturu
inkigai
  • Atslēgas
  • Epizodes
  • Ceļam

Siltā gaismā

10. oktobris, 2026 pl. 13:58

Siltā gaismā

Grābu lapas un atcerējos dzenbudisma klišeju, kuru ir apsprieduši daudzi gudrinieki: before enlightenment chop wood, carry water. After enlightenment chop wood, carry water. Ja skatos uz šo tekstu kā burtu virknējumu, kas virspusēji mēģina raksturot ārēju darbību, tad piekrītu. Taču man, kura ir izgājusi cauri visam tripam, tai skaitā neskaitāmām dvēseles tumšajām naktīm, otrais teikums ir ar pavisam citu svaru, segumu un amplitūdu. Ar šā brīža apziņu, pieredzi, zināšanu vairs nav iespējams atgriezties sava CV pirmajā ierakstā. Mēģināju. FAIL.

Septembri pavadīju, maldoties divās pasaulēs - pārsvarā sabiju tajā, ko var saukt par vairākuma realitāti, kuru mēs visi pazīstam tik labi, ka varam pastaigāties pa to ar acīm ciet. Daudzslāņaino garīgā ceļa  paralēlo realitāti piedzīvoju vien epizodiski, turklāt, skatoties vienu vai citu instagrama video, pamanīju, ka jau krietnu laiku vairs neidentificējos ar laiktelpu, kurā notiek sieviešu apļi, šamanisko bungu vibrētāji, kakao krūzītes, putnu spalvas matos un citi skaisti elementi, ko vēl pirms pāris gadiem uzskatīju par savas identitātes būtisku daļu. Vībotnes kvēpeklis? Nē, paldies. Apzinos, ka šie kodi manī joprojām ir dzīvi un vienmēr tādi būs - ja nonāktu telpā, kur skan bungas, es būtu pirmajās rindās un mana balss būtu viena no skaļākajām, taču tas vairs nav manas identitātes vai dzīvības enerģijas dzinējspēks.

Manī nav iepriekšējo pieredžu nolieguma, drīzāk apzinos, ka diezgan intensīvā un straujā tempā esmu izpētījusi vietas, lietas, cilvēkpieredzes, lai kādā brīdī radītu pati savu unikālo notikšanu. Un tomēr, tomēr - cilvēciski nav vienkārši iet tajā, kas nezināms, kas vēl nav radīts. Kādā brīdī saguru no teju nebeidzamās taustīšanās, turklāt dramatiski saguru. Tāpēc, līdzīgi kā pirms pāris gadiem, kad centos saprast, vai mana aiziešana no pārattiecībām ir bijusi kļūda un man jāmeklē ceļš atpakaļ, šī gada septembrī devos drosmes gājienā uz sava CV apakšu pie zināmā un pazīstamā - ja citi var parastus darbus ar mēnešalgu, tad kas es tāda par princesi uz zirņa? 

Ceļš vērās, kādā vietā mani ļoti gribēja, un es gāju pieredzē iekšā. Rezultātā attapos dramatiskā 15. septembra dienā, kurā piedzīvoju īstenu TRIAL. ERROR. Mana sistēma pamatīgi uzkārās. Šī diena ļāva man uz visiem šīs dzīves laikiem saprast, ka mans CV paplašinājums un apziņas izplešanās vairs neparedz chop wood, carry water jebkādā iepriekšējā formātā. Es neesmu princese uz zirņa un mīlu darīt, taču es NEDRĪKSTU atgriezties tajā, kas kaut kādā dīvaini sagrozītā dejavu formātā saka - pag, šis izskatās kaut kur redzēts. 

Uz dažām dienām ļāvu sev sabrukt. Jutos apmaldījusies, sapinusies visās pasaules patiesībās. Un tad... piedzīvoju mirkli, kuru šajā dzīvē esmu piedzīvojusi vien uz roku pirkstiem saskaitāmas reizes. Gulēju totāli padevusies, viss bija pofig, pirms tam autopilotā biju vien spējusi nomurmināt - lūdzu, palīdzi man, palīdzi man, palīdzi man. Turklāt, man nebija skaidrs, ar kuru es tur sarunājos, jo vairs nespēju atšķirt ārējās pasaules viedokļu ietekmi no tā, ko es pati jūtu. Un tad TAS notika atkal - pēkšņi jutu, kā manu ķermeni pārņem pārpasaulīga mīlestības enerģija, ķermenis atslāba, jutu, kā katra šūna tiek mīlestības pabarota. Kad šo enerģiju pirms gadiem četriem piedzīvoju pirmo reizi, mēģināju to kaut kā izskaidrot. Šoreiz mans prāts bija padevies, tam nebija ne jausmas, kas ir šī enerģija un no kurienes tā uzrodas manas dzīves visskaudrākajos brīžos. Tas, ko šī pieredze man atgādināja - garīgo meklējumu un sevis dažādo šķautņu pieredzēšanas roadtrips manā dzīvē ir bijis ielikts jau rūpnīcas uzstādījumā. Esmu izgājusi cauri nereālam apziņas paplašināšanās ceļam, jaudīgai pašpieredzei vairāku gadu garumā, lai šķietami nonāktu pie vienkāršā, taču tā jau ir cita vienkāršības forma. Oktobra beigās aiziešu uz Pētera Kļavas rīkoto notikumu, lai kopā ar tādiem pašiem ceļa gājējiem paspoguļotos un ieraudzītu savu normālību. Man nav ne jausmas, kur savā pieredzē šobrīd atrodas tie, ar kuriem dalīšu vienu telpu, man nav ne jausmas, kur savā pieredzē šobrīd atrodas Pēteris Kļava.

Viss, ko zinu - chop wood, carry water ir iespējami dažādi izpildījumi.

i(n)kigai