Pāriet uz galveno saturu
inkigai
  • Atslēgas
  • Epizodes
  • Ceļam

Kustībā

14. oktobris, 2026 pl. 13:46

Kustībā

Vakaros eju gulēt un jau tajā pašā mirklī gaidu rītu, lai varētu taisīt pumpīšus. Manas rokas vienmēr ir bijis mans vājākais posms. Vidusskolas basketbola komandā jā, taču sporta stundās pievilkties pie stieņa un pa virvi rāpties nē, lapas grābt jā, taču ar vienu piegājienu pārpeldēt baseinu nē. Neko no tā, kur roku spēks ir bijis vajadzīgs. Man, vijolniecei un rakstniecei, ir vājas rokas un punkts.

Man vienmēr ir riebušies squats - colka cool piesēdiens uz pilnas pēdas. Gan tāpēc, ka tas vienmēr ir saistījies ar zemākās kastas laikabiedru sēdēšanas paradumiem uz ielām, gan arī tāpēc, ka gluži fiziski neesmu spējusi to izdarīt. Nekad. Līdz pagājušā gada augustam. Tāpat kā pumpīšus nekad - līdz šī gada oktobrim.

Pirmās skvatiņu reizes bija līdz asarām - tik tizla savā dzīvē reti esmu jutusies. Ar pumpīšiem līdzīgi - pašas nespēja noturēt savu ķermeni - skaudri. 

Jūtu sevī kādu iekšēju dzinuli būvēt savu roku un auguma spēku ar savādu motivāciju. Mani uz spēka kustību nekad nav spējis motivēt auguma skaistuma kults vai ķermeņa novecošanās kvalitāte, kad muskuļu masa zūd un vājums nav nekāds draugs. Tas, kas man šobrīd liek kustēties teju visu dienu - pietupties, atspiesties, staipīties, karāties - ir vilkme savā kustībā un dejā ieviest soft akrobātikas elementus. Skaistāku struktūru pievienot savā dejas kustībā nespēju iedomāties. Divi vienā. Sievišķais un vīrišķais. Inkas metode.


i(n)kigai