Grīdas līmenis
Atceros, ka pagājušā gada augustā apraudājos par to, ka nespēju izpildīt kaut ko tik elementāru, kā squat un ka biju novedusi sevi līdz tādam ķermeņa tizlumam, vai drīzāk - par to, ka nebiju apzinājusies, ka man jebkad dzīvē gribēsies darīt ko jaudīgāku par ecstatic dance tipa kustībām. Nākamās dienas raudādama turpināju stiept iegurni un pēdas dziļajā pietupienā, un nu jau vairs neatceros, kurā brīdī attapos, ka spēju atrasties šajā pozā, cik ilgi vien vēlos. Tagad mans ķermenis to pat pieprasa - tik organiska manī ir kļuvusi šī kustība.
Šī pieredze dod man ticību, ka pēc gada spēšu arī tās ķermeņa kustības, kuru dēļ šovakar guļu uz grīdas un raudu. Vēl pirms pāris gadiem es patiešām nespēju pat iedomāties, ka ķermeņa kustību apgrieds būs mana dvēseles vilkme. Dejot un kustēties es vienmēr esmu pratusi, bet ne jau tā, kā dvēsele te tagad ir sadomājusi. Varētu taču nedarīt un miers, bet GRIBAS TĀ, KA NEVAR NEDARĪT.
22. novembrī manai mašīnai ir otrreizējā skate. Tajā pašā dienā nodošu atkārtotas dzelzs analīzes. 22. oktobrī dzelzs rādītājs bija 4.7, kur norma ir 9-30. Apzināti un mērķtiecīgi daru visu, lai dzelzi uzkačātu līdz cilvēka ķermenim draudzīgam rādītājam. Tāpat arī izturība, lokanība, spēks un pilnasinīga dzīves izjūta ir pamazām uzkačājami lielumi. Fak, pienāks diena, kad es izdarīšu to, uz ko mana dvēsele šobrīd ir safokusējusies. Lai kur un kas tas būtu.