Pāriet uz galveno saturu
inkigai
  • Atslēgas
  • Epizodes
  • Ceļam

Grāmatas enerģija

8. novembris, 2026 pl. 9:46

Grāmatas enerģija

Vakar izlasīju Jura Rubeņa grāmatas UGUNS PAVEDIENI trīs pēdējās esejas. Ja būtu sajutusi, ka vēlos izlasīt arī pirmās septiņas, tad turpinātu lasīšanu no sākuma. Taču nolēmu, ka ar pēdējām trim būs gana. Grāmata iedvesa manī skumjas par to, ka tā ir - ka sekot savam dziļākajam aicinājumam visos laikos ir bijis tik savdabīgi dīvaini un vientuļi, turklāt senāk tam bija jābūt arī diezgan noskretušam pasākumam. 

No rīta pamodos ar vēl kādu pēcgaršu - grāmata mani bija iedvesmojusi uz lielāku mieru un vienkāršu pieņemšanu, turpinot sekot tam dziļākajam aicinājumam, kas mani trenc tiekties, meklēt, turpināt airēt uz priekšu cauri miglai, turpināt uzticēties tam dziļākajam lielajam spēkam, kas liek man nepadoties.

Tie nebija šo trīs mistiķu dzīves gājumi, kas man deva šo savādi iedvesmojošo pēcgaršu. Tas, kas mani joprojām tur šajā pacilātajā pēcsajūtā, ir grāmatas enerģija - Jura Rubeņa lauka enerģija, ko jūtu starp teikumiem un rindiņām. Dzīva, pacilājoša, pieņemoša, labu vēloša, pazemīgi silta enerģija. 

Tas, ka savā apziņā esmu pieredzējusi to pašu, ko ir pieredzējuši šie mistiķi un par ko runā Juris Rubenis - virspusē esam tik dažādi, kamēr dzīlēs atrodamies vienotībā - ir nomierinoši. Atceros, kā pirms pāris gadiem draudzenēm biju mēģinājusi šo pieredzi izstāstīt, kā biju mēģinājusi sevi skaidrot, paskaidrot. Karoč, es neesmu dīvaine.

i(n)kigai