Ārpuskastes efekts
Kādu dienu satiku draudzeni, kura teica, ka viņas deju nodarbības vadītāja nodarbību šoreiz esot pārcēlusi uz turieniunturieni, un manī pēkšņi kaut kas saslēdzās - paskatījos, cik maksā šīs konkrētās telpas īre... Bāc, man nav ne jausmas, no kurienes manī bija iesēdies priekšstats, ka publiskās kultūrvietu telpas tādai fiziskai personai, kura vienkārši grib savā nodabā padejot, ir nepieejamas vai neadekvāti dārgas.
Pagājušā nedēļā sazinājos ar Valmieras kultūras centra darbinieci, kura bija mega laipna un atsaucīga, un noskaidroju, ka Baleta zāles nomas maksa uz vienu stundu man izmaksās 11.20 eur un darba dienu rītos tā ir brīvi pieejama. Ja padomāju, ka ir bijušas reizes, kur desmit minūšu laikā apēdu kūku par 6 eur un izdzeru kapučino par 3.50...
Vakarrīt no 10.00 - 11.00 plašajā Baleta zālē darīju, ko gribēju. Nolakotā koka grīda šķita perfekta - slidinājos, vārtījos, slīdēju, virpinājos, vēroju, pētīju, dejoju, turklāt ar manu mīļāko mūziku fonā. Sirreāli, nereāli, skaisti. Trešdien iešu vēlreiz.
Interesanti, par ko vēl esmu domājusi, kā par sev nepieejamu?