Grīdas līmeņa studijas
11. novembris, 2026 pl. 3:56
Par viņiem man nav atbildes. Mani drīzāk nodarbina jautājums, kāpēc no vertikālas dejkustības nolaisties grīdas līmenī man ilgstoši ir šķitis kā ar kājām aiziet līdz Āfrikai - teju neiespējami. Es te pat nerunāju par pretestību vai sabloķēšanos, ko vēl pirms pāris gadiem jutu. Manī drīzāk nav bijis grīdas līmeņa dejas faila. Un es sevi ļoti labi saprotu - ja man afigenna kolosāli, organiski, brīvi, sensuāli sanāk dejot pa normālo, tad kāpēc meklēt problēmu, kur tās nav, vai drīzāk - kāpēc to radīt?
Šī rīta individuālo nodarbību gribēju veltīt savām attiecībām ar nepastarpinātu grīdas līmeņa kustību, klātesot, vērojot, sajūtot, nosaucot vārdā visu, kas nāks nosaucams. Taču rezultātā paliku ar vairāk jautājumiem nekā atbildēm: vai improvizēta kustība bez modernās deju tehnikas apguves manai dvēselei un ķermenim nešķiet pārāk garlaicīga? (šķiet, tāpēc jau sāku virzību paplašinājumā) Vai es kustībā varu justies pa īstam brīva, ja neesmu apguvusi vismaz dažas no "notīm"? (nevaru, un interesanti, ka uz to norādīja pāris ķermeņa atmiņā jaunnoglabātie modernās deju tehnikas elementi, ko organiski spēju integrēt savā kustībā) Cik daudz un ko mans ķermenis šajā vecumā vispār spēj - man tam nav nekāda atskaites punkta. Tāda savāda sajūta - esmu, kur esmu un daru, kas priekšā.