Mana blogu dzīve
Šo gadu laikā esmu piedzīvojusi intensīvas transformācijas un, katru reizi nomainoties iekšējai enerģijai, esmu nomainījusi arī bloga nosaukumu - naked light, multiinstrumentāliste, vārdotāja, vydabolss un nu - inkigai. No naked light izauga kājas grāmatai SAVĒJĀM, kam sekoja dziļa lejupslīde ēnu pasaulē. Tur naked light izšķīda kūniņas tumsā un likās, ka vairs nekādu blogu. Taču pēc laika atkal sajutu iekšēju saucienu - turpini. Un tā es turpināju un turpināju.
Šobrīd atkal esmu pārdomās. Atceros to dienu, kad Cēsu kultūrtelpā MALA notika kāda mākslinieka izstādes atklāšana. Pie sienām karājās gleznas ar dažādiem falliem un vagīnām. Kad piegāju pie mākslinieka, lai parunātu, viņš atklāja, ka gleznošana viņam ir kā dziedināšanās akts. Toreiz aptvēru, ka man tas pats ir ar rakstīšanu - izrakstīt citādību, atšķirību, neiederēšanos, dīvainību, ilgas, skumjas, saņemšanos, mazvērtību, vientulību, apmaldīšanos, iestrēgšanu, meklējumus, nemīlestību, projekcijas un ilūzijas. Tagad saprotu, ka arī kā redaktore esmu strādājusi ar tiem tekstiem, kas man konkrētā brīdī ir bijuši nepieciešami kā dziedinājums.
Un tad vajadzība izrakstīt kādā brīdī beidzās. Es biju izgājusi kokona tumsas elles lokus, metamorfozes bija notikušas. Vērojot savu blogu rakstīšanas dinamiku, kādā brīdī aptvēru, ka diezgan talantīgi spēju rakt savu tumsu - analizēt, risināt, atrisināt, aprakstīt. Kamēr rakstīt par dzīvi prieka un mīlestības frekvencē, kas noris ārpus toksiskuma, negribas. Tas šķiet lieki, gribas iet un to vienkārši piedzīvot, pieredzēt. Par to vieglāk šķiet stāstīt mutvārdos, kur maģiskā enerģija nepazūd aiz rakstītajiem simboliem.
Manis pašas bloga ieraksti man ilgstoši ir bijis kā dienas svētākais rituāls, līdzīgi kā apzinīgam svaru zāles apmeklētājam aiziet uz kārtējo treniņu. Tāda kā atkarība un vienlaikus big deal.
Un tad e-pastā pienāk rēķins un kā lakmusa papīrītis izgaismo manas transformācijas pusgada garumā. Vai INKIGAI vēl ir stāsts par mani? Vai vientuļš blogs nekurienes vidū vairs/vēl ir stāsts par mani?