Pāriet uz galveno saturu
inkigai
  • Atslēgas
  • Epizodes
  • Ceļam

Spārnoto teicienu pārskatīšana

17. novembris, 2026 pl. 14:56

Spārnoto teicienu pārskatīšana

- Tu esi visur, - tā pagājušā gada novembrī man teica Latgales draudzene, kad pēc nedēļas loka cauri Kurzemei atkal biju attapusies Latgalē.

- Ja tu esi visur, tu neesi nekur, - tajā brīdī dzirdēju, kā no manis pašas zemapziņas izbirst kaut kas šāds. Pēkšņi apjautu, ka visus šos gadus to biju sevī pieņēmusi kā dogmatisku pārliecību. Katrā ziņā, katru reizi, kad nespēju konkrēti atbildēt uz jautājumu par to, kur dzīvoju, sajutos defektīva. Iekšējais soģis turpināja mani pātagot - neeevari, neeevari atrast mājas, ļeļeļe. Tikmēr kāda cita mana šķautne pa kluso visur jutās kā mājās, taču skaļi to nespēju sev atzīt, jo kā tas ir - esmu visur, kur vajag? Tā nav teicamnieces atbilde. Teicamniece izvēlas sabiedrībai saprotamu dzīvesveidu un uz uzdotajiem jautājumiem spēj atbildēt tā, lai jautātājam ir skaidrs, kas ir kas. 

Tas bija vājprātīgs iekšēju pretrunu kokteilis, kurā vairs nevēlos atgriezties. Nu, tā, ka ne, un punkts.

Mana atpestīšana sākās šī gada septembrī, kad, izvākusies no Cēsīm, devos nezināmā virzienā un attapos Liepājā, kur pieņēmu lēmumu noparkoties uz ilgāku laiku. Darīju visu, lai tas izdotos. Jutu, ka arī tur esmu mājās, ka arī tur dzīve un ļaudis mani mīl, taču vienlaikus piefiksēju, ka tikpat ļoti ilgojos pēc saviem cilvēkiem Latgalē, Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Kuldīgā, utt., utjpr.

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka noparkošanās Liepājā nav variants, taču uz laikmetīgās dejas nodarbībām Liepājas Olimpiskajā centrā turpinu doties - man ne vienu mirkli nav sajūtas, ka no šīs pieredzes gribētu atteikties. Bet visādi citādi, pagājušā nedēļā sabiju Valmierā, šonedēļ - Rīgā, nākamnedēļ - Latgalē. Visur ir ļaudis, kas labprāt mani redz nākam un esam, ir notikšanas, darīšanas. Visur jūtos mājās.

Es negribu izvēlēties. Man vajag visur tāpat, kā man vajag inku un ingu. Jūtos kā bite, kas sasmeļas dažādas enerģijas un apputeksnē vietu vietas. Protams, ka arī es esmu Zemes cilvēks un būtu pateicīga par taustāmām mājām, kur vienmēr atgriezties, kur radīt telpu, taču esmu pārtraukusi par to raudāt. Ja šobrīd ir šādi, tad tam acīmredzot ir kāds iemesls, par kuru man nav nekādas daļas.


i(n)kigai